Filma „Hannah Arendt” (2012)

Šī ir biogrāfiska filma, kas stāsta par ebreju izcelsmes vācu politikas teorētiķi, publicisti un filozofi Hannu Ārenti (1906-1975) un viņas dzīves posmu ASV, kad viņa gatavoja reportāžu sēriju The New Yorker par  kara noziedznieka Eihmana prāvu Jeruzālemē. Raksti, kas iznāca presē un vēlāk tika apkopoti grāmatā, sacēla lielu ažiotāžu sabiedrībā un it īpaši ebreju kopienā, kas asi iestājās pret Hannu Ārenti. Viņa atļāvās distancēties no nacionālās piederības un filozofēja par ļaunumu, kā arī ieviesa jaunu apzīmējumu „ļaunuma banalitāte”.

Aktrise Barbara Sukowa Hannah Arendt lomā  Foto: Véronique Kolber - Zeitgeist Films - imdb.com

Ļaunums nav izņēmums, nav dēmons, bet gan personības tukšums, aprobežotība, kas izpaužas bezierunu pakļaušanās vairākuma viedoklim bez domāšanas, analīzes un kritiska izvērtējuma. To viņa saskatīja apsūdzētajā Eihmanī un nevis aukstasinīgu apzinātu slepkavu, kā mēģināja to iztēlot Izraēlas tiesa.

Filmā tika nedaudz iezīmēta arī Hannas Ārentes saistība ar vācu filozofu Martinu Heidegeru, pie kura studiju laikā viņa bija ieradusies, lai mācītos domāt, arī sastapt radniecīgu dvēseli. Savukārt spilgti parādīta sabiedrības, zinātnisko aprindu un pat ģimenes draugu attieksmes maiņa, kad filozofe iestājās par savu domu, atziņu, kas bija pretrunā ar iepriekš vispār pieņemtajam normām. Fascinēja spēja nepakļauties apkārtējo spiedienam, kaut arī tīri emocionāli bija ļoti grūti. Hannas varone sarunā ar savu vīru vienīgi izmeta frāzi, ka reiz nu redzams, kuri ir bijuši patiesie draugi, bet kuri izlikās vai gribēja atrasties viņu sabiedrībā popularitātes dēļ.

Aktrise Barbara Sukowa Hannah Arendt lomā  Foto: Zeitgeist Films - imdb.com

Filozofe vienmēr ir apgalvojusi, ka viņa mīl konkrētus cilvēkus, bet ne tautas vai atsevišķas grupas/grupējumus. Tas izskan arī Hannas sarunā ar senu draugu, kas guļ uz nāves gultas Jeruzalemē un novēršas no viņas, izlasījis ebreju preses rakstus.

Uzrunāja arī jautājums, par kuru filmas veidotāji netieši ierosināja diskusiju, sabiedrībā valdošā vai pat pieaugošā nedomāšana, kas noteikti ir drauds jauna totalitārisma režīma uzplaukumam jebkurā valstī, jebkurā laika posmā vai apstākļos.