Decembris pieder Ziemeļniekam. Jau ir salnas, sniegs un pelēcīgums mijas ar bezjūtīgo balto, bet cilvēkiem vēl nav aizmirsies rudens dāsnums, ķirbju oranžums, ābolu sarkanums, kāpostgalvu apaļums. Vēl visa gana, visa papilnam un var svinēt saulgriežus. Ziemeļnieka dzeju var lasīt daudz, tā tik melodiska, bet … gribu atgādināt tikai vienu dzejoli, kas, manuprāt, ir pārlaicīgs.
Vācieša dzeju lasījām nevis omulīgi saritinoties dīvānā (kā bija ar Čaku), bet izejot ārā, rudenī, apsēžoties jau sarmas klātajā zālē, sajūtot jau griezīgo ziemeļu vēju gar vaigiem, pakavējoties vēl blāvajos, bet mīlīgajos rudens saules staros kā mātes glāstā. Aicinu to darīt arī Tevi!
Oktobris, protams, ir Čaks. Līdz kaulam rīdzinieks, urbānists, notekcauruļu un ielasmeitu apdziedātājs, pašpuika, nesaprastais mīlnieks ar sirdi uz trotuāra. Pieķēru sevi pie domas, ka man patīk lasīt dzejnieku dzīves laikā nepublicētos dzejoļus. Varbūt tāpēc, ka tie ir vispatiesākie, visatkailinātākie, nepiegludinātie. Nav izgājuši paša autora vai izdevuma redaktora cenzūru.
Grāmata viegli lasāma, pārskatāma un galveno atziņu par efektīvas tīmekļa vietnes komercijas nolūkos veidošanu pilna. Prieks, ka par šādām tēmām parādās ne tikai atsevišķi raksti tīmeklī, bet tiek izdotas grāmatas latviešu valodā, pašu vietējo autoru.
Uzmanība ir enerģija. Kad kāds uzlūko jūs ar mīlestību, viņš dod jums barību – ļoti izsmalcinātu barību. [..] psihoanalītiķi izmanto šo vajadzību pēc uzmanības, jo psihoanalītiķis ir profesionāls uzmanības sniedzējs.
P.Pētersons nemēģina pārstāstīt notikumus, faktus vai sava varoņa dzīvi. Autors visas grāmatas garumā uzbur un apraksta sajūtas, kas radās galvenajam varonim Trundam, kad viņš pārdzīvoja, piedzīvoja, iepazina pieaugušo pasauli. Atmiņu uzplaiksnījumi caurvij romānu. Un īpaši svarīgas Trundam ir atmiņas par kādu vasaru ...
Stāsts par kādu Lielbritānijā dzīvojošu ģimeni. Par māsas un brāļa attiecībām, par māti un tēvu, par tēva māsu un par gadījuma cilvēkiem, daži no kuriem kļuva par ģimenes draugiem, par cilvēku vājībām un tieksmi dzīvot labāk. Stāsts sākas sešdesmitajos gados un turpinās līdz stāsta varone Ella kļūst apmēram 30 gadus veca.
Šodien ciemojāmies apgāda „Zvaigznes ABC” Biķernieku ielas arhitekta L.Šmita darbnīcas rekonstruētajā koka namā, kā arī pabijām ekskursijā blakus esošajā tipogrāfijā „Poligrāfists”. Bija iespēja ielūkoties gan plašajās noliktavas telpās, kas līdz griestiem pilnas ar grāmatu ķīpām, gan cehos. Turpinājumā sarunas par un ap grāmatām, gan jau izdotajām, gan topošajām, gan ieplānotajām.
Lasot šo grāmatu, lika aizdomāties par indivīda vērtību un tā lomu sabiedrībā, kā arī to, ka atsevišķi paņemta cilvēka vērtība mūsdienu sabiedrībā tiek krietni vien pārspīlēta. Taču, kāpēc autors izvēlējās kā otra plāna varoni tieši pingvīnu, lika aizdomāties vēl vairāk.
Es viņu pazinu kā Ludzas Mākslas skolas direktoru, latgaliešu dzejnieku un savādnieku, kurš pieaicinājis pie sevis šaurā kabūzī, kurā allaž valdīja māksliniecika nekārtība, stundām ilgi varēja stāstīt par latgaliešu vārda skaistumu, spēku un latgalieša māksliniecisko dvēseli, kuru jāsaglabā – jāraksta, jāmālē, jātaisa podus.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
