Paulu Koelju. Sānsolis
Šo grāmatu Paulu Koelju sarakstījis kā viņa-autore, respektīvi no sievietes skatpunkta. Trīsdesmitgadīgas veiksmīgas žurnālistes stāsts, kura dzīvo Ženēvā un kurai ir ideāla ģimene – vīrs, divi bērni, skaista māja labā rajonā, rimta, sakārtota un paredzama dzīve. Laimīga dzīve. Taču pienāk brīdis, kad viņu sāk nomocīt jautājums: “Vai tas ir viss?”. Viņu pārņem nesaprotamas bailes.
Kam Tu dotu priekšroku – laimīgai dzīvei vai kaislīgai dzīvei, kas vienmēr nozīmē briesmas un neziņu par to, kas Tevi sagaida? Galvenajai grāmatas varonei šķiet, ka dienā, kad viņa apprecējās, laiks apstājās, sākās sakārtota un vienmuļa dzīve. Nu, viņa sāk meklēt apliecinājumu, ka joprojām ir dzīva un spēj ko just. Dzīve piespēlē kādreizējo skolas laika simpātiju, tagad veiksmīgu politiķi, un viņi kļūst par mīļākajiem. Uz kādu brīdi, un tad viņa atkal atgūstas tik bezgala saprotošā vīra apskāvienos.
Diezgan salkani, patālu no dzīves realitātes (vai tiešām autors domā, ka piekrāptais vīrs ir tik bezmugurkaulains, ka pat uz vienu kaislīgu greizsirdības scēnu nav spējīgs?), mazliet arī neticami, ka trīsdesmitgadīga sieviete var jau sākt sirgt ar šādu dzīves apātiju. Vai tiešām Šveicē cilvēki jau trīsdesmit gados var justies tik finansiālā un karjeras ziņā droši, ka nav pakļauti nekādiem ārējiem riskiem?!
No piecpadsmit izlasītajām Paulu Koelju grāmatām šī man likās pati vājākā. It kā tēma aktuāla un pilnībā saprotama, tās nav nekādas izdomas – tiešām pēc padsmit un vairāk gadu kopdzīves var iestāties zināms kaislības apsīkums, un var tikt meklēti izaicinājumi citur – darbā, sabiedriskajā dzīvē, citās attiecībās u.tml. Taču pats sižets, kur ik pa laikam iestarpinātas pikantas mīlēšanās ainas, mazliet atgādina lubu romānu, nevis autoram raksturīgos cilvēka dzīves jēgas, misijas vai kaisles meklējumus. Iztrūka arī Koelju raksturīgais misticisms un spēle ar liktenīgo sagadīšanos.
Vienīgais, kas saglabājies, viegli lasāma valoda. Trīssimt un vairāk lappuses divās pievakarēs izrautas cauri gandrīz vienā elpas vilcienā. Ir arī daži citāti, kurus kārtējo reizi gribējās tā smuki ar zīmulīti pasvītrot, lai vēlāk pāršķirstot, ir kur skatienu piesiet.
Tāda nu reiz es esmu. Vulkāns ir izvirdis, un man ir jāsavāc lava atpakaļ sevī, no jauna jāiestāda koki un jānopļauj zālājs, un jāatved šurp ganīties aitas. (32.lpp.)
Nu, skaisti pateikts. Kura gan no mums nav tā jutusies?!
Pasaulē nav nekā garlaicīgāka par politiķa intervēšanu. Es justos daudz labāk, ja mani nosūtītu atspoguļot kādu noziegumu. Slepkavas vienmēr ir īsti. (35.lpp.)
[..] sāpošām dvēselēm piemīt šī neticamā spēja citai citu pazīt un atrast. Un vairot ciešanas.(48.lpp.)
Vienmēr esmu domājusi, kāpēc cilvēki Latvijā nerunā par to, ka ir vientuļi, ka trūkst mīlestības, baidās atzīties, ka ir vāji un neaizsargāti. Drīzāk izlemj tēlot varoņus (mātes-varones) vai upurus un kultivēt tuviniekos vainas sajūtu.
Sāpošas dvēseles pazīst cita citu un pievelkas – par lielu biedinājumu stiprajiem (69.lpp.)
Dzīvi mēs neizvēlamies, toties izlemjam, ko darīt ar mums dāvātajiem priekiem un skumjām. (109.lpp.)
Diviem mīlētājiem ir svarīgi iepazīt ne tikai otra dvēseli, bet arī miesu. (159.lpp.)
Izstāstīt otram savu vientulību nav iespējams, sevišķi, ja esi cilvēku pulkā. Vientulība stalti izslej galvu un saēd labāko, kas mīt mūsu dvēselēs. Saēd tāpēc, ka visu savu enerģiju tērējam, lai izskatītos laimīgi [..]. (203.lpp.)
Kurš gan nav vēlējies visu pamest, lai īstenotu sapni? Bet sapņa īstenošana allaž ir saistīta ar risku, par to jāmaksā, [..]. Katrā ziņā par sapni vienmēr ir jāmaksā. (205.lpp.)
[..] vispirms raudzīsimies pēc Mīlestības, un visu pārējo dzīve iedos pati. (331.lpp.)
komentāri