Kāpēc draugi vairs nerunā viens ar otru?

Divi cilvēki, divas dažādas pasaules ar dažādām realitātēm un to atribūtiem. Draudzība starp diviem cilvēkiem būtībā ir atribūtu vērtīguma sakritība vai līdzība. Ar jēdzienu „atribūti” šeit jāsaprot - konkrētu vidi (reālo, izdomāto, virtuālo), kopīgu vaļasprieku, kopīgu nodarbošanos, naksnīgas pastaigas, ilgas sarunas, interesantas grāmatas, filmas par abus interesējošām tēmām, alkoholu, cigaretes u.tml. Attiecībās atribūtiem ir ļoti liels svars. Ja atribūti nomainās, divus cilvēkus, divas realitātes maz kas saista.

Filmās un grāmatās bieži apspēlēts scenārijs – satiekas labi draugi pēc daudziem gadiem, kas ilgu laika posmu glabājuši atmiņā siltas domas par abu draudzību, un sākas taustīšanās, noskaidrošana – vai nu viņus kas saista, vai ne? Visbiežāk sanāk tā, ka atribūti katram ir nomainījušies – cits darbs, citas attiecības, ģimene, bērni, jaunas intereses, pazīšanās. Atliek tikai kavēšanās atmiņās par „vecajiem labajiem laikiem” un vairs nekas cits neveidojas, saruna ne par ko citu nevedas.

Būtībā katrai draudzībai var nosaukt atskaites punktu – „tas sākās brīdī, kad viņš apsēdās man blakus skolas solā un aizgūtnēm sāka stāstīt par ģitāras spēli”, „tas notika brīdī, kad kāda līdz šim nepazīstama čirkaina meitene pie augstskolas iestājeksāmenu rezultātu paziņošanas lapas pēkšņi man metās ap kaklu un aiz laimes, ka tikusi iekšā, bija gatava sabučot”, „to sajutu, kad visi bija aizsteigušies prom, bet viņa vienīgā pēc pasākuma palika kopā ar mani, lai sakārtotu zāli rītdienai”, „es viņu sadzirdēju tad, kad viņš vienīgais novērtēja manu skrējienu 100 m distancē, kad neviens cits nepievērsa manai centībai un nemaz ne augstajiem rezultātiem uzmanību” u.tml.

Ar gandrīz pirmajiem teikumiem saproti, ka abi runā „vienā valodā”, izveidojas raports. Saka - draugi saprotas no pusvārda. Pat runā tikai draugiem zināmā leksikā, kas pilna ar saīsinājumiem, daudznozīmīgiem vārdiem, tikai viņiem aktuāliem izteicieniem, saukļiem. Paziņas, protams, saprotas un jūtas kopā labi, bet tomēr jārunā pilniem teikumiem, ja nu pārprot, ja nu apvainojas.

Pieredze rāda, ka katram no mums izveidojas plašāks vai mazāk plašs paziņu loks, taču draugi ir tikai daži, vai pat viens (tāds īsts). Pats interesantākais, ka tie „īstie” draugi nāk līdzi tieši no bērnības, no skolas vai studiju gadiem. Tieši jaunībā, kad cilvēks aktīvi uzsūc informāciju, veido jaunas prasmes, iemaņas, veido vai nostiprina vērtības, veido arī paliekošas attiecības. Ar gadiem cilvēks paliek aizvien slinkāks, nevēlas vairs neko jaunu ielaist savā realitātē, nevēlas neko mainīt, līdz ar to neveidojas arī ciešāka draudzība, tikai paziņas.

Draugi parasti pārstāj savstarpēji kontaktēties ne jau nu aiz ļauna prāta (ja nu tikai nav noticis kaut kas ārkārtējs), bet gan tad, kad kopējo realitāšu atribūtu vērtība vairs nesakrīt. Patīkami no drauga dzirdēt – „es esmu tik priecīga, ka man ir tikpat traka draudzene kā es, vakardienas nakts tusiņš līdz rīta agrumam, čaļu izāzēšana, tas bija super”. Taču nu jau vienai no draudzenēm ģimene, tikko piedzimis mazais un tāds atribūts kā tusēšana līdz rītausmai zaudē savu vērtību. Otra joprojām brīva, liderīga, bet ko nu viena - daudz podus vairs nesagāzīsi. Aizvien retākajās tikšanās reizēs viena čalo par savu atvasīti, bet otra tikai novelk – „nu jā, saprotu, nu jā, protams, tev tas svarīgi”. Tas ir viens no piemēriem. Var mainīties atribūtu vērtības ne tikai ar apprecēšanos, bērna piedzimšanu, bet arī ar profesijas, amata, dzīvesvietas maiņu u.tml. Tad nu pienāk brīdis, kad draugiem jāpiestrādā pie savām attiecībām. Rodas jautājumi – cik mēs gatavi viens otram pielāgoties, piekāpties? Cik gatavi ziedot laika un enerģijas attiecību uzturēšanai? Cik spējam dot, neprasot pretī? Cik protam uzklausīt, neizjūtot pašieinteresētību? Galu galā – vai esam gatavi pieņemt, ka draugs un viņa vērtības ir mainījušās? Cik gatavi paši mainīties?