Komforta zona

Personīgā komforta zona īstenībā briesmīga lieta, jo būtiski kavē jebkādas pārmaiņas cilvēka dzīvē vai attīstību. Jebkura ārējo apstākļu vai apkārtējo cilvēku ietekme, kas vērsta uz manas personīgās komforta zonas izmaiņām, tiek uztverta kā draudi.

Es katru otro dienu ar kavēšanos ierodos darbā, tikai nieka 5-10 minūtes, saņemu nosodošo priekšnieka skatienu vai vārdisku aizrādījumu, bet īstenībā jūtos iekšēji labi – hmm, man pievērsa uzmanību. Nākamajā rītā atkal scenārijs atkārtojas.

Es uzturu savu pieaugušo 30-gadīgo dēlu, kas jau septīto mēnesi kā bezdarbnieks, viņa divus bērnus, raujos divos darbos, nogurstu līdz baltajām pelītēm, bet ... jūtos labi, jo esmu viņiem vajadzīga.

Ar katru pirmo mēneša datumu zvēru sev uzsākt stingru diētu, pierakstīties uz kalanētiku un regulāri to apmeklēt. Bet šodien darba kolēģei ir dzimene, mazu tortes gabaliņu jau var, rīt vārda diena labākajai draudzenei, es taču nevaru atteikties, viņa speciāli man cepusi kūku. Es apēdu šos saldumus un atkal iekšēji dusmojos par gribas trūkumu, bet es jūtos komfortabli izbaudot kā saldais lutina manas garšas kārpiņas.

Atkal šie apnicīgie jautājumi par vienu to pašu, cik var reizes skaidrot, ko tie skolēni nevar piesēsties un vienreiz iemācīties, ka kartē koordinātes nolasa - tik un tik grādu austrumu garuma un ziemeļu platuma. Esmu bez nerviem to skaidrojot, bet ... jūtos labi, jo esmu gudra.

Atpazīsti kaut ko līdzīgu savā situācijā?

Pats interesantākais, ka šo tavu komforta zonu mēģina mainīt tieši tuvākie cilvēki, jo no malas labāk taču redzams, ka tu „dzīvo nepareizi”. Aizrāda, māca, nosvīduši dod padomus, līdz pat panāk savu – cilvēks sāk justies apdraudēts, sāk šaubīties par savu izvēli, dzīves ritmu, attiecībām ģimenē, kolektīvā. Turklāt, manuprāt, šī nepārprotamā ielaušanās cita komforta zonā ir ļoti raksturīga postpadomju zemēm, kur paaudzēm pastāvēja viens pareizais uzskats – kā ģērbties, kā izturēties, kā ziedoties kolektīva labā, kā justies neērti par individuālajām īpatnībām.

Man ir paziņa, kas nekad neēdīs no plastmasas traukiem vai neņems pasniegto tortes gabalu uz salvetes, pat ja būs tas publiski namatēvam jāaizrāda vai jāiet pusdienot uz dārgāku ēstuvi, kaut arī nauda dotajā situācijā maku nespiež. Man ir draudzene, kura labāk dienu iztiks tikai ar minerālūdeni, bet ieies tuvākajā veikalā un nopirks glaunas zeķbikses par pēdējiem 10 latiem. Mana bijusī kursa biedrene nekad neizies no mājas vai nepaliks nekur nakšņot pa nakti, ja nebūs no rīta iespējas izmazgāt un ielokot matus. Cik praktisks katrs no šiem paradumiem, cik veselīgs vai cik marasmātisks?

Agrāk, tā kā visi šie cilvēki man ir tuvi, pat diskutēju ar viņiem par šādām nepraktiskām iedomām. Es takš biju pareizā, iestīvēta visādos vajadzīgos un nevajadzīgos priekšstatos, par visu man bija jāizsaka savs viedoklis – kā tā var, likt justies neērti namatēvam, vai nedomāt par rītdienu iztērējot pēdējo naudu, vai nepalikt pa nakti pie drauga, ja viņam nav dušas. Tagad cienu šos cilvēkus par viņu dīvainībām un pat apskaužu, jo viņi saglabājuši savu komforta zonu tikai tāpēc, ka viņi tā jūtas labi un viss, pārējie var iet ieskrieties.

Savu uti arī labi zinu – patīk visu kontrolēt, nevienam līdz galam neuzticoties (visu pati), un likt pasaulei riņķot pēc manis sastādīta kalendāra. Viss un visi, kas ierobežo manu brīvību rīkoties pēc saviem nodomiem ir mana komforta draudi. Egocentriski, vai ne? Protams, ka audzināšanas un dzīves pieredzes rezultātā esmu veiksmīgi iemācījusies piekost mēli, labāk nepateikt neko, publiski piekrist, bet vēlāk izlavierēt pa savam, justies vainīgai, ka citiem nabadziņiem nesanāk (un labi vien ir, ka nesanāk).

Atkāpei – vienā žurnāla rakstā dikti iepatikās frāze: „Egoists ir cilvēks, kurš nepavada visu savu dzīvi rūpēs par citu egoistu labsajūtu.” Izgriezu ielīmēšanai savā sapņu kolāžā (viena no fen-šui fīčām – definē vizuāli, kas tu gribētu būt un kas tev būs nākotnē).

Savu komforta zonu var izmainīt tikai pats cilvēks. Ja cilvēks gatavs atteikties no sava upura vai varoņa statusa kāda cita (visbiežāk ļoti tuva un nozīmīga cilvēka)acīs, tad var arī mainīt savu dzīves stilu – kļūt sportiskāks, atvērtāks, slinkāks, čaklāks, punktuālāks u.tml.

Esi gatavs padalīties, kas ir tava komforta zona?