Filma gardēžiem, kur atklājas ārkārtīgi veiksmīgs vizuālo un skaņas gleznu salikums. Tāpēc pievelk nevis jel kāda aizraujoša sižeta dēļ, bet gan mūzikas, ritmu un smalku jūtu attēlojuma ziņā. Stāsts ir ārpus vietas un ārpus laika. Šī māja un šie cilvēki varētu būt jebkur, kur viņiem būtu lemts satuvināties un sajust radniecīgu dvēseli.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Pamanīju šo filmu Baltajā naktī un aizvakar atradu tīmeklī, lai uzmanīgi noskatītos no titriem līdz titriem. Filma fascinēja un lika aizdomāties – kāpēc cilvēkiem nepieciešama mutvārdu valoda, ja visu var izteikt ar mīmiku, žestiem, acu skatienu, skaņu, mūziku un deju?! Ķermenis nemelo pat tad, kad izteiktie vārdi ir viena vienīga izlikšanās.
Personīgā komforta zona īstenībā briesmīga lieta, jo būtiski kavē jebkādas pārmaiņas cilvēka dzīvē vai attīstību. Jebkura ārējo apstākļu vai apkārtējo cilvēku ietekme, kas vērsta uz manas personīgās komforta zonas izmaiņām, tiek uztverta kā draudi. Savu komforta zonu var izmainīt tikai pats cilvēks, ja gatavs atteikties no sava upura vai varoņa statusa kāda cita (visbiežāk ļoti tuva un nozīmīga cilvēka)acīs. Esi gatavs padalīties, kas ir tava komforta zona?
Fascinē šīs ģimenes idille, romantikas pilnās attiecības starp ģimenes galvu Gomesu un viņa sieviņu Morticiu, maigums un mīlestība, kas pasargāta no aizejošo gadu un apkārtējās sabiedrības uzskatu ietekmes.Šī ģimenīte it kā atrodas ārpus ikdienības steigas, sīkumainības, mantrausības, apkārtējās vides pārmaiņām.
Tā nu es iedomājos par cilvēciņiem, kuri vienmēr ir ar kaut ko neapmierināti vai kuriem visu laiku „nesanāk”. Bieži vien šie ļaudis saprot, ka tā nevar un kaut kas jāmaina, bet dara to negribīgi vai arī ja pārmaiņas ir notikušas pēc kāda laika neapmierinātība ir atpakaļ.
Muļķības, ka viss ir priekšnoteikts. Pats cilvēks izvēlas savu ceļu. Arī neveiksmes, kas piemeklē, jau iepriekš slēpjas cilvēka galvā - prātā, atmiņās, pārdzīvojumos. Katru mirkli, sekundi, minūti cilvēks izvēlas – rakstīt vai nerakstīt, aiziet vai palikt, uzsmaidīt vai rādīt īgnu seju. Pēdējais rada izmaiņas ne tikai sevī, bet arī apkārtējos cilvēkos, kas tevi redz un uztver tieši tādu, kādu tajā mirklī sevi parādi.
Pieredze rāda, ka katram no mums izveidojas plašāks vai mazāk plašs paziņu loks, taču draugi ir tikai daži, vai pat viens (tāds īsts). Pats interesantākais, ka tie „īstie” draugi nāk līdzi tieši no bērnības, no skolas vai studiju gadiem. Tieši jaunībā, kad cilvēks aktīvi uzsūc informāciju, veido jaunas prasmes, iemaņas, veido vai nostiprina vērtības, veido arī paliekošas attiecības.
Tā viena no tām grāmatām, kuru lasīju ar zīmulīti rokā, ik pa brīdim pasvītrojot vai lapaspuses malā ievelkot izsaukuma vai jautājuma zīmi. Tā arī viena no tām grāmatām, kuru paņēmu rokā pēc izlasīšanas gadu atpakaļ. Grāmata reklamēta un piedāvāta pārdevējiem, tirgzinības profesionāļiem un ikvienam, kura maizes darbs ir cilvēku pārliecināšana. Manuprāt, tā der gan šajā profesionālajā nozīmē, gan vispār attiecību veidošanā ar citiem un sevi.