Dzīvesziņai » Lasāmgabali

Paulu Koelju - Zahir

Grāmatas gribas lasīt, kad ir mazliet vientuļi un skumji. Sanāk saruna ar autora radītiem tēliem, saruna ar eņģeli un dēmonu sevī. Otra atziņa, ka mēs īsti neizvēlamies grāmatas, bet tās izvēlas mūs. Īstā grāmata atnāk kā zīme, kā atbilde uz taviem jautājumiem, atnāk īstajā laikā, kad tu vari tai veltīt pietiekami daudz uzmanības.

„ .. vajag tikai mazliet uzmanības, zināšanas atnāk, kad esi tām gatavs, ja pamanīsi un pareizi iztulkosi liktenszīmes, uzzināsi visu, kas nepieciešams nākamajam solim.”

Grāmata sākas ar pārdomām par brīvību no laulības saitēm, no ilgstošo attiecību ikdienas rutīnas, kurā iegrimst bez izņēmuma katrs pāris, tikai cik veiksmīgi ar to katrs tiek galā, tas ir tieši šis stāsts. Galvenā varoņa sieva pēkšņi pazūd, viņš ir neziņā un cīnās ar divējādām sajūtām.

Brīvības sajūta, kas nu ļauj nerēķināties ar otru, satikties, mīlēties, svinēt dzīvi, ar laiku pāraug dziļā vientulības izjūtā, un Zahir (no arābu valodas – klātesošs) parādīšanās vīrieša dzīvē. Viņš divu gadu laikā nemitīgi mēģina atšķetināt Esteres (viņa sievas) pazušanas mīklu, redz viņu uz ielas nejaušās sievietēs, dzird viņas balsi un kavējas atmiņās. Viņš uzsāk kopdzīvi ar citu sievieti, bet Zahir, kā viņš pie sevis nodēvē sievas tēlu, kļūst par apsēstību.

„ .. ciešanas dzimst no vēlēšanās tikt mīlētiem mums tīkamā veidā. Bet mīlestībai ir pašai savi likumi, tā ir svabada, tā neuzmācas, bet vada ar savu spēku un neļauj atvilkt elpu ne mirkli.”

„ .. mīlestība ir kā slimība, no kuras neviens nevēlas tikt vaļā. Tie, kas to saķēruši, nepūlas atlabt, un tie, kas mīlestības dēļ cieš, atsakās ārstēties.”

Stāsts ir par mīlestības ceļu, kas jānoiet, lai atkal iepazītu savu dzīvesdraugu. Tas var būt gan fizisks ceļš, piemēram, uz tālu Kazahstānas stepes ciematiņu, gan garīgs ceļš, kas paredz pilnīgu atteikšanos no savas pagātnes un pilnīgu atvēršanos mīlestības enerģijai. Autors salīdzina to ar Ulisa atceļu pie savas Pēnelopes.

„ .. un kājām devos tos simts metrus, kas mani šķira no sievietes, kura reiz bija bijusi mana sieva un bija kļuvusi par Zahir un vēlreiz – par mīļoto. Par sievieti, kuru atgriežoties no kara vai darba, cer sastapt ikviens vīrietis.”

Taču jāsaka, ka tas ir radoša un stipra kaut arī šaubu mocīta cilvēka, mākslinieka, filozofa, rakstnieka, garīdznieka, šamaņa ceļš un ne katram cilvēkam saprotams un ejams. Esmu lasījusi vairākas grāmatas, bet tieši šajā ir ļoti daudz, īpaši daudz no paša Paulu dzīves un personības. Tas spilgti krita acīs pēc viņa dzīvesstāsta izlasīšanas Aleksandra Miroņenko rakstā „Ceļā sastaptas zīmes” (Lilit 2011 aprīļa numurs). Bet, kā autors pats saka, tad par ko citu īstens rakstnieks var rakstīt, ka ne par sevi.

„Visums norāda uz mūsu kļūdām, atņemot mums pašu svarīgāko – draugus.”