Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
Kurš no jums vai jūsu paziņām, kolēģiem ir kādreiz atnesis uz darbu medicīnas lapu, kurā būtu norādīts, ka darbā divas vai trīs nedēļas neieradies depresijas dēļ? Vismaz man tāds gadījums Latvijā nav zināms. Turklāt vairākums to nemaz neuzskata par slimību, bet gan par cilvēka gribas vājumu. Sak’, viņš vienkārši nevar saņemties, ko tur tēlo nevarīgo!
Vērojot „lielo laika plānotāju” dienas ritumu, acīs krīt fakts, ka mazsvarīgi darbi nevis netiek darīti, bet gan tie tiek uzvelti „kādam”. Kādam, kurš, labākajā gadījumā, jūtas noderīgs darot šāda tipa darbus. Sliktākajā gadījumā – gluži vienkārši nevar pasūtīt dirst darba deliģētāju.
Vari iedomāties pat pēc tā, kādus augļus izvēlēsies desertam vai ar kādiem našķosies ēdienreižu starplaikos, var pateikt par dažām rakstura iezīmēm, kas tev piemīt. Amerikāņu psiholoģe Eleina Kana esot sastādījusi augļu un atbilstoši cilvēka rakstura īpašību aprakstu.Lasi par šo klasifikācija, un ko es par to visu domāju.
Dzīvot ar pilnu atbildību – tas iespējams, ir grūtākais no visiem uzdevumiem šajā dzīvē. Daudz vieglāk ir meklēt jaunus gudrības ceļus vai mēģināt mainīt pasauli, nevis ieskatīties sevī pašā un censties mainīt sevi. Daudz vieglāk kļūt par aktīvistu cīņā pret korupcijas apkarošanu, nevis apkarot savus egocentriskos impulsus. Uzreiz jāsaka, ka šī grāmata nav viegla vakara lasāmviela, jo zināmā mērā nogurdina katra lappuse ar piesātinātiem eksistenciālisma jautājumi un nemitīgi solītās atklāsmes, kuras var dot tikai Kabala un neviens cits avots.
Tā kā Freids kādreiz plosījies par pārteikšanos, kas nekad nav nejauša un kaut ko liecina par cilvēka iekšējo dvēseles stāvokli, tā arī zīmējumi un skricelējumi uz papīra malām nav nejauši. Redz’ psihologi labu laiku ir pētījuši neapzināti vilkto līniju sakarības ar cilvēka iekšējiem pārdzīvojumiem. Mēģināšu īsumā apkopot dažas atziņas.
Šonedēļ otrdien saņēmu telefona zvanu no Zvaigznes ABC pārstāvja ar apsveikumu, ka esmu piedalījusies konkursā un vinnējusi vairākos interneta medijos izdaudzināto Dž. Kotera un H. Ratgēbera grāmatu „Mūsu aisbergs kūst”.Grāmatā ar alegoriju palīdzību būtībā izstāstīta astoņu soļu programma sekmīgas pārmaiņas ieviešanai uzņēmumā, valstī, ģimenē, attiecībās. Lieliski parādīti dažādi cilvēku, sorry, pingvīnu rakstura tipi un rīkošanās kritiskās situācijās.Tomēr beigās tā ar kritisku aci paskatoties, man radās virkne „bet”.
Interesi par šo zinātni vai pseidozinātni (kā kuram labāk tīk) izraisīja raidījums televīzijas kanālā „24TEXHO”, kur angļu frenologs stāstīja par teorijas rašanās vēsturi un īsumā iepazīstināja ar tās būtību. Jebkurā gadījumā tas ir viens no veidiem kā cilvēkam iepazīt sevi un otru cilvēku, apjaust savu predisponētību vienai vai citai lietai.
Personīgā komforta zona īstenībā briesmīga lieta, jo būtiski kavē jebkādas pārmaiņas cilvēka dzīvē vai attīstību. Jebkura ārējo apstākļu vai apkārtējo cilvēku ietekme, kas vērsta uz manas personīgās komforta zonas izmaiņām, tiek uztverta kā draudi. Savu komforta zonu var izmainīt tikai pats cilvēks, ja gatavs atteikties no sava upura vai varoņa statusa kāda cita (visbiežāk ļoti tuva un nozīmīga cilvēka)acīs. Esi gatavs padalīties, kas ir tava komforta zona?
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Cilvēks sabiedrībā – struktūras daļa, kas iekļaujas vēl sīkākos struktūrveidīgos veidojumos – ģimene, darba kolektīvs, draugu loks, pudeles brāļu kompānija u.tml. Turklāt katrai sistēmai pastāv likumsakarības, kuras katrs indivīds bezierunu ievēro, lai būtu „savējais”. Jebkura nepakļaušanās sistēmai ir protests, pret kaut ko šīs sistēmas ietvaros.