Kā tirgoties Stambulā

Nereti ir dzirdēts, ka turkam tirgošanās ir viens populārs nacionāls sporta veids, šovasar pārliecinājāmies par simts punktiem. Pabijām un iepirkāmies Stambulā divos tirgos – Lielajā tirgū jeb Grand Bazaar un Garšvielu jeb ēģiptiešu tirgū.

Pirmais no tiem jeb Grand Bazaar ir stāvais ārprāts – vairāku kvartālu plašumā apgleznotām velvēm pārsegtās ieliņas, tūkstošiem veikaliņu, kas ņirb visās iespējamās krāsās, preces izvietotas n-tiem stāviem, runātīgie pārdevēji (100% vīrieši), kas angļu un krievu valodā sauc tev nopakaļ un aicina ienākt, lai tūlīt pat ķertos pie „apstrādāšanas”.

Tas kā atslīpēts rituāls:
• pirmais punkts, pircēja ievilināšana;
• otrais, pircēja „nosvēršana” uz aci un ar jautājumiem – kā tevi sauc? un no kurienes tu nāc?, respektīvi, no cik turīgas valsts un cik maksātspējīgs;
• trešais punkts, nosaukta nesamērīgi augsta cena (tas pēc viņu domām, jo mums Latvijas cenu rūdītiem, tas neliekas nekas liels) un nepacietīga gaidīšana, kad tu sāksi tielēties – vai cik dārgi? un nosauksi 2 , 3 vai 5 reizes mazāku cenu;
• ceturtais – uzspēlēts sašutums „madam, it is hande made!”, ko jūs iedomājaties? , bet gandrīz vai gatavs pārdot.

Un tā pie katra tirgotāja, un atkal viss no sākuma. Cenas Lielajā tirgū nekur nav uzrādītas, tā ka nav ne jausmas, cik tas un tas tādā Turcijā varētu maksāt. Turklāt interesanti tas, ka ne ar vienu mīmiku vai žestu nedrīkst izrādīt, ka tev tā prece tiešām patīk un esi gatavs pirkt uz vietas. Momentāli interese par tevi pazūd, turklāt, ja tev no tā visa nekas nav vajadzīgs, tad tirgotāja acis iespīdas un gatavs no ādas izlīst, lai tev to „iesmērētu”. Sapratām, ka visu izšķir tikai divas lietas – laika un pacietības jautājums. Diemžēl ne viena, ne otra todien nebija līdzi.

Grand Bazaar ļoti viegli var apmaldīties, jo ir vairākas izejas. Lai kaut ko sakarīgu un lēti nopirktu, te jāpavada vismaz puse dienas, no tāda ieskrējiena nekas nesanāks. Kad bijām labu laiku klīduši pa tirgus ieliņām un piere bija slapja ne tik daudz no karstuma, cik no enerģijas ko paņem tas komunikācijas process ar uzstājīgajiem tirgotājiem, attapāmies, ka beidzot tomēr kaut kas paliekošs jāiegādājas.

Iegriezāmies ūdens pīpju bodē, kur veikaliņa saimnieks, ieraugot ziņkārīgu sievišķi snaikstāmies ap pīpēm, aicināja apsēsties un gari, plaši stāstīja, kā tā darbināma – kur jālej ūdens, kā jāiepilda tabaka, kur jānovieto aizdedzinātā ogle u.tml. Bijām priecīgi, ka varam atpūtināt kājas un galvu no tirgus burzmas. Rezultātā bijām gatavi pirkt pīpi pa nosaukto cenu bez īpašas tirgošanās, tikai, lai neaizvainotu tirgotāja garu, izdiedelējām klāt pievienot tabaku, ogles, ogļu knaiblītes un pīpes uzmavas.

Nevarēja paiet garām arī krāšņajām laternām, kas spīdēja lieliskā krāsu bagātībā, turklāt biju nosolījusies viesistabas iekārtojumam vienu tādu noteikti atvest no austrumu tirgiem. Tur arī mūs uzņēma, kā savus ciemiņus (tas viņiem gan jauks rituāls) – apjautājās, kā patīkot Stambula, uzcienāja ar ūdeni (dažviet piedāvāja tēju vai kafiju no mazām trauslām krūzītēm), nocilāja pie griestiem piekarinātās dažādas laternas un izrādīja, kā tās zaigo spuldzītes vai sveces liesmā. Beigu beigās fotografējāmies un apskāvāmies kā brāļi.

Visur, kur tik pagriezies, gan suvenīros, gan rotaslietās, gan viesnīcās un veikalos pie sienām ir zilā acs (pat stikla pingvīnu figūriņām uz vēdera). Sanāk, ka turki esot diezgan māņticīgi, jo svēti tic, ka zilā acs pasargās no noskaušanas.

Ja dažādus traukus, tepiķus, zeltu, pīpes, lakatus un ko tik vien ne var iepirkt Lielajā tirgū, tad vēdera baudām un priekam viss domāts Garšvielu tirgū, kas atrodas pie Galatas tilta blakus vienai no daudzajām mošejām. Tirgus izvietots „L” burta formā, ir daudz mazāks un pārskatāmāks.

Tur atkal var apjukt smaržu un garšu buķetē. Sākām ar kafijas iepirkšanu specializētā veikaliņā blakus tirgum. 100g turku kafijas – 2TL. Iespēja izvēlēties dažāda lieluma iepakojumus. Tad devāmies provēt dažādas garšvielas un izslavētos austrumu saldumus. Garšvielu cenas svārstījās 38-40TL/kg. Safrāns, kanēlis, kurkuma, estragons, majorāns, dažādi maisījumi gaļai un zivīm. Dažādu tēju pakalni, izsmaržojāmies līdz galīgam sajukumam. Populārā ābolu tēja, rožu ziedlapiņu tēja u.d.c . Saldumus varēja saēsties tāpat vien, nemaz neko nepērkot, jo visur deva pagaršot un ieteica, kas viņaprāt labāks. Populārākie saldumi – lukuma (16LT/kg) un bahlava (38LT/kg).

Ēdamlietām visur bija norādītas cenas, tā ka šeit varēja atslābt, tikai ļaut vai neļaut notirgot pēc iespējas vairāk gramu ziņā. Būtībā arī tirgotāju attieksme šeit nebija tik uzstājīga, ilgāk varēja uzkavēties pētot kādu iekārojamu dažādiem rakstiem un akmentiņiem izšūtu šalli, sedziņu vai spilvendrānu.

Turpinot sarunu par vēdera baudām, vairākās vietās izgaršojām turku kafiju. Kas tika pasniegta espresso mazajās krūzītēs, bet galīgi nebija tik stipra, lai vajadzētu uzdzert klāt pasniegto ūdeni. Man kā rūdītai kafijas dzērējai šī kafija galīgi nelikās kreptīga, salīdzinoši ar to, kuru pāris gadus atpakaļ nobaudīju Spānijā. Stambulā neiztika bez tradicionālās neraudzētās maizes ar dažādiem pildījumiem, kebabiem, ceptās kukurūzas, ko praktiski tirgoja uz katra stūra, līdztekus lielām mīkstām barankām ar sezama sēkliņām.

Vispār ēdienreize vienmēr sastāvēja no aukstajām uzkodām, kas man īpaši negāja pie sirds, zupas, pamatēdiena un augļiem. Saldo ēdienu jeb desertu latviešu izpratnē praktiski nekur nepasniedz, vienmēr izlīdzas ar augļiem vai ogām, vai piedāvā to pašu bahlavu vai halvu. Brokastīs viesnīcā pārsteidza vietējais jogurts (vai kaut kas tamlīdzīgs), ko varēja izvēlēties kopā ar pārslām vai augļiem, dārzeņiem. Ārkārtīgi skābs. No dzērieniem – alus no zinātāja puses tika vērtēts kā „nekas īpašs”, turklāt baltvīns, kuru labprāt iemalkoju pie ēdiena, vienmēr bija labi atdzesēts un baudāms.

Atskatoties uz tirgus apmeklējumiem, jāsaka, ka viens tāds latvietis tā īsti neprot nedz kārtīgi tirgot, nedz tā pa īstam tirgoties (sak’, zem mana goda). Turklāt, pārskatot iegādāto, gribētos, lai viens tāds garšvielu tirdziņš vismaz pāris reizes gadā tā patrāpās pa rokai. Ēdiens, ko mājās tagad gatavoju ar sapirktām garšvielām, tiešām smeķē daudz labāk.