Ieskats Muzeju nakts 2011

Laiks mūs lutināja, bija dzestrs, bet nelija kā pagājušajā gadā. Nez’ kā Francijā, Muzeju nakts rašanās šūpulī, bet Latvijā šis pasākums vienmēr iekrīt ievu un kastaņu ziedēšanas laikā. Pavasara elpa virmo gaisā un ļaužu pūļi pārvietojas pa Rīgas ielām, it īpaši pa Vecrīgu, meklējot jaunus iespaidus, jaunas pazīšanās,  jaunu informāciju.

Šogad nolikuši stāvvietā savu braucamo un atmetuši cerības uz trim paredzētajiem bezmaksas transporta maršrutiem, devāmies ar sabiedrisko transportu uz pasākumu programmā nolūkotiem Muzeju nakts 2011 dalībniekiem. Pirmā pietura – muzejs „Dauderi” tepat Sarkandaugavā, kur mūs laipni sagaidīja un mēs ieguvām pirmo Muzeju nakts uzlīmīti uz atloka. Pamatekspozīcijas apskate ar daudzajām latviešu tautastērpu saktām un vainadziņiem, protams, arī Kārļa Ulmaņa un Latvijas brīvvalsts laiku reālijām, tā laika militāro un valsts dienesta nozīmītēm.

Nākamā pietura gandrīz pilsētas otrā galā Dzirciema ielā - Rīgas Stradiņa Universitātes muzejs, kur nostalģiskas atmiņas par studiju laikiem uzvirmoja pētot iespējamos špikeru veidos un kā tie progresējuši no super-smalkā rokrakstā aprakstītām „garmoškiņām” līdz sīkdrukā izprintētiem eksāmenu palīglīdzekļiem.

Universitātes foajē uzstājās jauktais koris „Rīga” un RSU deju kolektīvs „Ačkups”. Abi kolektīvi nopietni gatavojas Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem „Gaudeamus – XVI”. Arī šajā koncertā skatītāju un atbalstītāju netrūka.

Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs bija gana skops ar piedāvājumu tieši Muzeju naktij. Pat izpalika tradicionālā sagaidīšana un uzlīmīte. Visur rotāja uzraksti, ka muzejs tiks atvērts apskatei 18.maijā starptautiskajā muzeju dienā. Toties 1.stāvā gana interesanta bija Andreja Granta melnbalto fotogrāfiju izstāde (darbi, kas tapuši laika posmā no 1980.g. līdz 2010.gadam), kur pamanījām dažus fotouzņēmumus no savas dzimtās pilsētas.

Tad devāmies uz netālu esošo muzeju „Ebreji Latvijā” (Skolās ielā 6), kur galveno uzmanību piesaistīja iespēja vērot, mācīties un līdzdejot ebreju un Izraēlas dejas horeogrāfa Sergeja Rozencveiga vadībā. Izrādījās soļi gaužām vienkārši – galvenokārt staigāšana, paklanīšanās un, līdzīgi kā grieķiem, dejošana aplī, kas gan dejas laikā satuvinās, gan izplešas, gan kustas vienā vai otrā virzienā. Tas viss otrā stāva zālē, bet trešajā stāvā pašas muzeja telpas, kur apkopots diezgan daudz materiāla pa ebrejiem Latvijā, kopš viņu ienākšanas Latvijas teritorijā 16.-18.gs. Piltenē līdz mūsdienām. Protams, gana skarbs ebreju vajāšanas un likvidācijas posma atspoguļojums 2.Pasaules kara laikā un ne tikai.

Pārsteidza drukāto materiālu daudzums, ko biedrības locekļi bija sagatavojuši un piedāvāja muzeja apmeklētājiem. Apkārt pamīšus bija dzirdama krievu, latviešu un ebreju valoda. Atrakcija, kas nebija Muzeju nakts programmā izsludināta, bet bija pieejama katram apmeklētājam – sava dzimšanas datuma noteikšanas pēc ebreju kalendāra un sava vārda un uzvārda uzrakstīšana ivritā.

Uz lekciju par sinagogām nepaspējām un pieteiktos Eirodziesmas dalībniekus grupu „Pieneņu vīns” nedzirdējām, bet jau pat tad palika iespaids, ka šis muzejs tiešām piedomājis pie apmeklētāju saņemšanas.

Devāmies Vecrīgas virzienā, kuru varēja šķērsot tikai brāžoties cauri pamatīgam vietējo un ārzemju tūristu pūlim. Kā nu ne, Vecrīgas nakts dzīve rit pilnā sparā – āra kafejnīcas (kuru, man šķiet, ar katru gadu paliek vairāk un vairāk), dzīvā mūzika ik uz stūra, ubagotāji (kuru arī ar katru gadu paliek vairāk un vairāk, diemžēl), puķu tirgotājas, neona disko gaismas. Līdz nokļuvām Latvijas okupācijas muzejā, kur atkal ar acīm pārskrējām Latvijas vēstures lappusēm. Dziedāja kāda etnisko dziesmu kopa (diemžēl programmā netika ar nosaukumu pieteikta), dziedājums skanēja labi akapella un daudzu uzmanību piesaistīja ne tik daudz skaistie senie tautastērpi sievietēm, bet viens vīrišķis tautastērpā ar izteikti lielām un melnām saulesbrillēm (kas tām bija par iemeslu, kas zin’?!).

Pēdējā programmā noskatītajā RTU Leonardo da Vinči muzejā tā arī netikām, jo pa durvīm pabāzis galvu studentiņš paziņoja, ka programmā ieviesusies kļūda un muzejs tiek slēgts 23:00 nevis 1:00.

Kopumā subjektīvais iespaids par šī gada Muzeju nakti –bilde ir, bet trūkst „garšas”. Nenoliedzu, ka kādam radās arī citādi iespaidi. Nez kāpēc vienmēr gribas noķert sajūtu, ka tevi tiešām tur gaida, sagaida un par to ir padomājuši, piedāvājot kaut ko vairāk par pamatekspozīciju (patiess prieks, dažos iepriekš minētajos muzejos arī tā bija).