Džakomo Pučīni „Madama Butterfly”

Šo trešdien 8.februārī LNO noskatījos pasaulē plaši pazīstamo Džakomo Pučīni operu „Madama Butterfly”. Turpmāk, kāpēc šis skaņdarbs un izrāde ir dvēseles stīgas aizskaroša, bet kāpēc šoreiz neaizskāra.

Opera s „Madama Butterfly” libretu pēc Dž. Pučini lūguma uzrakstīja Luidži Illika un Džuzepe Džakoza, kas balstīts uz Davida Belasko sarakstītās japāņu drāmas „Geiša” motīviem, kurus autors savukārt aizguvis no žurnālista Džona Lutera Longa sacerējuma. Operas pirmizrāde notika 1904.gada 17.februārī  Milānā uz Teatro alla Scala skatuves. Sākotnēji tas bija stāsts 2 cēlienos, taču nākamajam iestudējumam teātrī “Grande” maijā tika pārstrādāts uz 3 cēlieniem.

 
   
1904.gada afiša & skats no LNO iestudējuma mūsdienās

Latvijā „Madama Butterfly” pirmizrādi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves piedzīvoja 1925.gada 27.maijā. Līdzīgi kā pasaulē, tā arī Latvijā iestudējums piedzīvoja vairākus atjauninājumus. Pēdējais 2006.gada 3.novembrī režisora Vladimira Okuņa vadībā.

Operas „Madama Butterfly” sižets

Darbība norisinās 19.gadsimta beigu Japānā, Nagasaki pilsētas tuvumā. Amerikāņu flotes virsniekam Pinkertonam iepatīkas 15 gadus vecā geiša Čo-Čo-Sana, kura tautā iesaukta par Butterfly jeb taurenītis. Japāņu meitene neprātīgi iemīlas amerikānī un atsakās no savas ticības, radiem, tautības, lai apprecētos ar amerikāni.

skats no LNO iestudējuma

Pinkertons drīz pēc laulībām aizbrauc atpakaļ uz Ameriku. Čo-Čo-Sana trīs gadus pacietīgi gaida viņa atgriešanos un netic ļaužu ļaunajām valodām vai viedajiem padomiem. Kopā ar Buttefly ir viņas uzticīgā kalpone Suzuki un viņas mazais blondais dēlēns.

Pinkertons, kurš jau ir Amerikā veiksmīgi apprecējies, no sava drauga uzzina, ka viņam Japānā aug dēls. Virsnieks atgriežas, lai atņemtu Čo-Čo-Sanai dēlu un aizvestu to audzināšanai uz Ameriku. Savukārt pats ir tik mazdūšīgs, ka neierodas personiski, bet liek visu nokārtot draugam un savai sievai. Čo-Čo-Sana piekrīt atdot dēlu un izdara pašnāvību, sakot „ar godu mirst tā, kura vairs nevar dzīvot ar godu”.

Par „Madama Butterfly” LNO

Skaists, gaismēnu un krāsu bagāts skatuviskais noformējums, kas iztēlē aiznes uz aizpagājušā gadsimta Japānu. Galvenās varones Čo-Čo-Sanas (Liene Kinča) iekšējo pārdzīvojumu atspoguļojums ārijā „Un bel di, vedremo” 2.cēlienā un nevis traģiskais fināls radīja kulmināciju. Manuprāt, finālam jeb, pareizāk sakot, izpildījumam noslēgumā pietrūka tās smeldzes, par kuru vēsta stāsts kopumā.

Butterfly ārija „Un bel di, vedremo” Maria Callas izpildījumā

Laikam pārāk inspirējos no operas programmiņas ievada, kurā ievietots Dž. L. Longa teksts: „Viņa pietuvināja ieroča smaili pie gandrīz nejūtīgās vietas kaklā, par kuru zina ikviens japānis, un sāka lēnītēm tajā spiest asmeni, viņa nenoturējās un izdvesa sīku vaidu. Varēja just, kā asinis tek lejup pa kaklu: uz pleca tās sadalījās, platākajai straumītei aizplūstot gar kakla bedrīti. Uz mirkli viņa pat pamanīja, cik smalki tā aizvijas starp viņas krūtīm.”

Butterfly aiziešanas brīdis LNO iestudējumā nepārliecināja.

Izmantotie materiāli: wikipedia.org; attēli - opera.lv; 4u2find.blogspot.com.