Pastaiga pa Čiekurkalnu gida pavadībā

Interesi doties ciemos uz kaimiņu apkaimi pamudināja Twitterī @Shreienbusha (starp citu, Šreienbuša – vecais Čiekurkalna nosaukums) kontā izlasītais ieraksts un plakāts par 20.decembrī gaidāmo Ziemassvētku tirdziņu un tā ietvaros paredzētajiem pasākumiem. Vienam no tiem – pastaiga pa rajonu gida pavadībā – paspējām piebiedroties.

Gandrīz divu stundu garo ekskursiju aptuveni trīsdesmit interesentiem vadīja vēsturnieks Juris Berže, kurš galvenokārt iezīmēja apkaimes rašanās vēsturi un koncentrējās uz koka apbūves paraugiem, kas laika gaitā piešķīrusi Čiekurkalnam individuālo seju un ir nenoliedzama vērtība, lai to apzināto, atjaunotu un saglabātu nākamajām paaudzēm.

Ja kādreizējo Pēterburgas priekšpilsētu (tagad Centra rajons) agrāk apdzīvoja turīgi vācieši, Maskavas priekšpilsētā pamatā mitinājās krievi un žīdi, Āgenskalnā vidējās šķiras latvieši un igauņi, tad Čiekurkalna teritorijā iebrauca no Vidzemes laukiem un apmetās uz dzīvi latviešu strādnieku ģimenes. Zīmīgi, ka tikai 1924.gadā Čiekurkalnu oficiāli iekļauj Rīgas teritorijā.

Pārdomāta Čiekukalna apbūve un ceļu ierīkošana notika tieši ap 1900.gadu. Tā laika liecības apskatāmas Gaujas ielā, pa kuru pirmo dodamies apskatīt apkaimi. Ielu visā garumā ieskauj koku gatve pēc vācu parauga (2.attēls). Te pieturas punkts ir koka māja uz Gaujas ielas un Čiekurkalna 2.šķērslīnijas stūra (4.un 5.attēls). Dzeltenīgi brūna pabalējusi, bet vēl saglabājusi īpatnējo L  formu ar vienāda garuma fasādēm uz abām pusēm un nogrieztu ieslīpu stūri, kurā arī logs, dzīvojamas telpas. Vēl saglabājušies vecie logu rāmji, tam laikam raksturīgais rūšu dalījums, koka logu aizvirtņi jeb slēģi, virs logiem koka dēlītis ar romba ornamentu, kas kalpoja lietuslāšu atsišanai no logiem.

Turpat pāri ielai tipiska latviešu koka māja (6.attēls), kas atšķirībā no koka mājām Latgalē, kuras izvietoja uz ielu ar galu nevis ar sānu, ar uz ielu vērstiem četriem logiem. Pēc diviem skursteņiem spriežot, sadalīta iekšpusē divās daļās – pašu saimei un izīrēšanai.

Ejot tālāk pa Gaujas ielu, apstājamies pie vēl kādas divstāvu koka mājas, kas izrotāta dekoratīviem koka dēlīšiem augšpusē un kokgrebumiem jumta trīsstūrī (8.un 9.attēls). Šķiet, ja precīzi atceros gida stāstījumu, tie trīsstūra maliņu dēlīši  šveiciešu arhitektūras ietekmē. Gar  koka mājas sānu brandmūris, kuru paredzēja pilsētas ugunsdrošības noteikumi, ja tieši klāt rindā gar ielas malu tika paredzētas piecelt klāt vēl mājas. Māja atšķirībā no citām gar Gaujas ielu izvietotajām ēkām ir izvirzījusies nedaudz uz priekšu un cieši piekļaujas ietvei.

Izrādījās, ka klausītāju vidū bija arī mājas īpašniece Līga, kura apgalvoja, ka šī ir bijusi pirmā koka māja, kuru viņas senči uzcēluši šīs ielas malā, tāpēc tā izvirzīta. Te dzīvojot jau četras viņu dzimtas paaudzes. Māja ir labi saglabāta, visi koka slēģi un ornamenti, vienīgi harmonisku skatu izjauc baltie plastikāta logi, kas aizstājuši oriģinālos koka logus.

Gājiens turpinājās cauri vienam pagalmiņam, kur uz koka vārtiņiem zīmējās zilganbalts STOP, kuru veiksmīgi ignorējām, uz Čiekurkalna 1.šķērslīnijas un 2.līnijas stūri ar divām zīmīgām koka mājām. Viena no kurām (13.attēls) – pilnībā restaurēta – mūsdienās pārvesta uz šejieni no centra, Skolas ielas iekšpagalma, un veiksmīgi saglabāta, pielāgojot ikdienas vajadzībām. Pēc šiltītes spriežot, tur tagad saimnieko nevalstiska organizācija "Luterāņu Stunda".

Sākās lietus, kas mazliet traucēja, taču neviens negrasījās izklīst, jo stāstījums bija gana aizraujošs. Čiekurkalna 1.šķērslīnijas malā apskatījām koka māju, kas lemta zudībai, jo mitrums pamatīgi pabojājis pamatus, iela uznākusi tai virsū no vienas puses gandrīz vai līdz logu palodzēm (14.attēls).

Tālāk viena atjaunota, sakopta un dzeltenīgi brūni krāsota divstāvu koka māja ar mūra ieeju (15.attēls). Virs ieejas naivā nacionālā romantisma detaļas – taisnstūri, trīsstūri. Tas liecina, ka māja varējusi tapt pagājušā gadsimta padsmitajos gados.

Uzejot uz Čiekurkalna 1.līnijas, atpakaļ paveras skats uz ievērojamo ūdenstorni, kas tika uzcelts 20.gs. sākumā un bija lielākais Rīgas ūdenstornis ar 2000 kubikmetru ūdens rezervuāru. Mūsdienās vairs netiek lietots, taču viennozīmīgi ir viens no Čiekurkalna simboliem.

Pa ceļam ķieģeļu māja kā liecība, ka 2.Pasaules karš apstādināja vairāku Rīgas namu celtniecības darbus (18.attēls). Fasāde netika apmesta, bet celtniecība apstājusies pie trešā stāva, kur uzlikts acīmredzot neplānotais jums. Stalažu caurumi vienkārši aizlikt ciet vairākus gadus vēlāk. Tā šī ēka nodzīvojusi visus padomju gadus un vēl turpina funkcionēt joprojām.

Gids pievērsa uzmanību arī mūra dvīņu mājai, kas celta Latvijas brīvvalsts laikā (23.attēls). Modelis aizgūts no Anglijas.

Izzinošai pastaigai tuvojoties noslēgumam, iegriezāmies Čiekurkalna 5.šķērslīnijā, kur vesela rinda gadsimta garumā saglabājušos koka māju ar savu vēsturi un dažādajiem latviešu dzimtu likteņiem (no 24.līdz 28.attēlam). Dažas koka mājas veiksmīgi atjaunotas, saglabājot individuālo seju, dažas vēl gaida savu kārtu. Te apskatāmas vairākas stiklotas verandas, kas piešķir mājai īpašu omulību.

Īpaši skaista likās atjaunotā pelēcīgā dzīvojamā māja (Čiekurkalna 5.šķērslīnija 26), atstatus no ceļa, ar stiklotu verandu, kokgriezumiem (28.attēls). Izrādās pēc  20.gs. sākumā zīmētajām un būvvaldes arhīvā atrastajām skicēm to pēc īpašnieku lūguma atjaunoja arhitektu birojs „Vecumnieks & Bērziņi”. Kā viņi paši savā mājas lapā raksta, uzstādījums bija, ka „Jaunie saimnieki gribēja dzīvot īstā vidē, ne imitācijās.” Fonā aiz šīs ģimenes mājas redzamā pelēcīgi sarkanā bloku māja šķiet vispārīgs fantāzijas trūkums un padomju laiku rēgs.

Šķiet, viena tāda Rīgas apkaime ar koka apbūvi ir vesels vēsturisks atradums un vēl dusošs potenciāls, kuru var attīstīt, atjaunot, saglabāt gadu gaitā nezūdošās vērtības. Labi apzināties, ka dzīvojam laikā, kur dažādība un individualitāte ir vērtība …

Tad viss bariņš draudzīgi atgriezāmies ceļu krustojumā, kur joprojām jau no rīta 10:00 iesācies vēl 15:00 kūsāja dažādu mājražotāju labumu tirdziņš ar izpušķotu svētku egli, vārošos zirņu grāpi centrā (30.attēls). Te varēja iegādāties dažādas piparkūku mīklas (pat ar lavandu), mājas makaronus ar dažādām garšām – karija, burkānu, sīpolu, pilngraudu, tad vēl, protams, alutiņš – Līgatnes un Valmiermuižas. Pirmais bija ieguvis it īpašu apmeklētāju ievērību. Dažādas zaptes, konservēti gurķīši, maize u.c. labumi.

Endomondo aplikācija rāda, ka esam nostaigājuši gandrīz 5 km pa Čiekurkalnu. Nogurums un laika sajūta bija zudusi. Eh, gaidi un pieredze dara savu, velk uz omulīgo, mazo, kluso, latvisko, kvalitatīvo un vērtīgo.

Tas šodien nebija viss, devāmies uz centru, lai Mākslas akadēmijā apmeklētu ikgadējo Jarmarku jeb mākslas darbu izstādi un tirdziņu. Bet tas jau ir cits stāsts …

Čikāgas piecīši - Šreienbušas pažarnieki