Nu ko, meitenes, līmējam kartona tanciņus un rindojam alvas zaldātiņus – šodien vīriešu diena. Tā ienācies pie mums Latvijā kopš ... padomju laikiem. Papētīju mazliet no pasaules pieredzes vīriešu dienas svinībās. Atklājās, ka vīriešiem ir veselas 3 vīriešu dienas, atšķirībā no mums – sievietēm, kurām piešķirts tikai 8.marts
Šoreiz darinām etiķetes jeb dekoratīvās kartītes ar novecojuma efektu. Interesants akcents dāvanām, kā arī praktiski lietojamas pie ievārījumu burkām, garšvielu vai tējas glabājamiem trauciņiem.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Intraverts, kuram citi cilvēki noder tikai kā pašanalīzes instrumenti. Viņam ir ļoti daudzveidīga seksuālā dzīve, un viņš sniedz savām partnerēm neaizmirstamus iespaidus, tomēr nevienai no tām viņš neatklāj savu patieso garīgo pasauli. Viņam piemīt ļoti spilgta iztēle, taču to zina tikai viņš pats.
Valentīna dienas priekšvakarā bišku no retro un mīlestības. Itāļu mūziķa Umberto Tozzi dziesma „Ti amo” jeb „Es tevi mīlu” 1977.gadā burtiski apbūra visu Eiropu un tālu aiz tās robežām. Dziesma bija izdota līdz ar pārējām albūmā „È nell'aria...ti amo”, bet tās popularitātes fenomens ir apbrīnojams.
Piektdienas vakarā sanāca ieklīst J.Rozes grāmatnīcā uz Kr. Barona ielas. Skatiens apstājās pie mazas melnas grāmatiņas, uz kuras vāka attēlotais varonis neļāva paiet vienaldzīgi garām. Izrādās, grāmatās tiek apkopoti ne tikai aforismi, bet arī asprātīgi pingvīnismi. Kā noproti grāmata zibenīgi ieņēma vienu no godpilnajām vietām mūsu mājas bibliotēkā.
Vienu dienu spriedelējām, kā automašīnas izvēle raksturo tās īpašnieku. Prātā pārcilājot paziņu, draugu un radu loku un viņu braucamos, sanāca izveidot tādu kā īsu katras markas īpašnieka tipoloģizētu aprakstu. Uzreiz jāsaka, ka nepretendējam uz jebkādu zinātniski pētniecisku rezultātu apkopojumu , bet gan uz tīri subjektīviem vērojumiem. Un izņēmumi vienmēr pastāv.
Savādi jau paliek, kad aiziet viengadnieks (1977-2011). Liekas tik daudz ir bijis, tik daudz vēl priekšā. Neviens jau īsti nezin, no kurienes mēs nākam un kur aizejam. Varbūt turpinām dzīvot paralēlā pasaulē, varbūt pārdzimstam, pārvēršoties, piemēram, par trusi , kas kāri tiesā garšīgu pieneņu lapu. Pēdējā bija Mārtiņa vīzija. Mazs ieskats Mārtiņa Freimaņa dzejas krājumā „Zālīte truša dvēselei” (Mandris, 2004).
Šorīt, dzerot kafiju un skatoties pa logu kā trako vējš, bet saule ir gandrīz jau pavasarīga kaut arī ir vēl janvāra nogale, iedomājos pameklēt YouTubē dzejas lasījumus, kas būtu lielisks fons. Diemžēl jākonstatē, ka dzejas lasījumu latviešu valodā ir gaužām maz. Nācās vilkt ārā pierakstu burtnīcu no studiju laikiem, kur cītīgi tika pārrakstīti daži franču modernistu sacerējumi.
Mūžsena, daudz zelēta, bet vienmēr aktuāla tēma, it īpaši sievietēm, kurām mūsdienu modes kanoni liek pastāvīgi uztraukties par slaidās līnijas saglabāšanu. Izmēģinājušas dažādas drakoniskas diētas un sapratušas, ka to iedarbība ir īslaicīga, atgriežamies pie patiesības pie ģenētiskās predisponētības un dzīvesveida. Objektīvi izvērtējot to, ko varam ietekmēt un vajag, bet par ko nevajadzētu iespringt.
Laimes jēdziens ir daudz cilāts gan filozofijā, gan psiholoģijā, gan ētikā. Laime skatīta gan kā pastāvīgs cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, gan kā mirkļa eiforija, uzplaiksnījums. Vakar uzdūros dokumentālajai filmai, kur laimes stāvoklis tika analizēts pasaules valstu, nāciju sakarā. Pēc sakrāto datu analīzes izveidota arī laimīgāko un nelaimīgāko nāciju pasaules karte.