Franču modernisti – 19.gs. beigu 20.gs. sākuma dzeja

Šorīt, dzerot kafiju un skatoties pa logu kā trako vējš, bet saule ir gandrīz jau pavasarīga kaut arī ir vēl janvāra nogale, iedomājos pameklēt YouTubē dzejas lasījumus, kas būtu lielisks fons. Diemžēl jākonstatē, ka dzejas lasījumu latviešu valodā ir gaužām maz. Nācās vilkt ārā pierakstu burtnīcu no studiju laikiem, kur cītīgi tika pārrakstīti daži franču modernistu sacerējumi.

Arturs Rembo (Arthur Rimbaud, 1854-1891) – viens no agrīnā simbolisma pārstāvjiem, kurš tiecās ne tikai izteikties dzejā, bet kļūt gaišredzīgs. Kino mīļi noteikti atceras filmu „Total Eclipse”(1995) par šī dzejnieka dzīvi un sarežģītajām attiecībām ar Polu Verlēnu. Leonardo DiCaprio attēlotais varonis - jauneklis ar šerpu raksturu, pusaudžu gados aizbēdzis no mājām, krasi nostājas pret sabiedrības uzspiestajām normām, pagātnes pieredzi un jebkādām saistībām.

Svens Kuzmins un Gaiķu Māris lasa franču dzejas - Artura Rembo - tulkojumus

Latviešu valodā iznākušas Gita Grīnberga atdzejotais Rembo krājums „Sezona ellē/ Illuminācijas” (Atēna, 2005) un Dagnijas Dreikas atdzejotā dzejas izlase „Cirka zirgi auļos” (Daugava, 2005). Vēl daži dzejoļi iekļauti franču dzejas izlasē „es tevi turpinu” (Liesma, 1970).

Pols Eliārs (Paul Éluard, 1895–1952) – viens no tā laika sirreālistiem. Manuprāt, vissplūstošākā un baudāmākā dzeja no modernistu vidus. Eliāra vārds pazīstams arī sakarā ar manis ne vienreiz vien pieminēto Dali. Pola Eliāra sieva Jeļena pameta viņu un kļuva par Dalī Galu.

Dalī uzgleznotais Pola Eliāra portrets

***
Es tevī mīlu visas sievietes ko neesmu iepazinis
Es tevī mīlu visus laikmetus kad neesmu dzīvojis
Es tevī mīlu selgas elpu un siltu maizes smaržu
Un sniegu kūstošo un pirmos ziedus
Un nevainīgos dzīvniekus ko cilvēks neaizbiedē
Es tevī mīlu mīlestību
Es tevī mīlu visas sievietes ko nemīlu

Ja tevis nebūtu kur sevi redzētu kas mani atspulgotu
Bez tevis acu priekšā klājas klajums tukšs
Starp pagātni un šodienu
Ir bijis viss šis posts un nāves ko es pārvarēju
Bet nespēju es izlauzties caur savu spoguļsienu
Un vajadzēja mācīties man dzīvi pa vārdam vien
Kā aizmirst mēdz

Es tevī mīlu tavu gudrību kas nava mana
Un veselību
Par spīti visam kas ir tikai māns es tevi mīlu
Par sirdi nemirstīgo kam es dodu vaļu
Tu domā ka tu esi šaubas bet tu esi prāts
Tu esi spožā saule kas man sakāpj galvā
Kad jūtos drošs par sevi

***
Neko es nevēlos tik tevi mīlēt
Spēj negaiss piepildīt ieleju
Zivs piepilda upi

Es radīju tevi pēc savas vientulības mēra
Veselu pasauli kur paslēpties
Dienas un naktis kad saprasties

Lai tavās acīs redzētu vien to
Ko domāju par tevi
Un pasauli pēc tavas līdzības

Un dienas un naktis kuru miju kārto tavi pirksti

***
Nekas nav skaidrāks par mīlu
Kas guļ savās ilūzijās
Stāv savā taisnībā

Fragmenti no dzejas izlases „es tevi turpinu” (1970), kurai nosaukums ņemtos arī no kāda Eliāra dzejoļa „ .. tu sapņoji būt brīva es tevi turpinu ..”.

Gijoms Apolinērs (Guillaume Apollinaire, 1880-1918) – arī dzejnieks- sirreālists. Pazīstams arī ar to, ka viens no pirmajiem sāka rakstīt kaligrammas (dzejolis-zīmējums vienlaicīgi).

***
No kliedzieniem savītas virves
Zvanu skaņas Eiropu pāršalc
Pakārti laikmeti
Sliedēm saistītas nācijas
Mēs esam tikai divi trīs
Brīvi no visām saitēm
Sniegsim roku cits citam