Katalonijas sirds – Barselona un Antonio Gaudi

Barselona (Barcelona) ir pilsēta Spānijas ziemeļaustrumos Vidusjūras krastā. Otra lielākā pilsēta Spānijā, galvenais Katalonijas ekonomiskais un kultūras centrs - www.barcelona.es.

Barselona ir sena, bagāta ar kultūras tradīcijām un arhitektūras pieminekļiem pilsēta, kurā īpaši izceļas Gotiskais kvartāls ar seno katedrāli. Šeit ir daudzums muzeju, tai skaitā Pablo Pikasso muzejs un kataloniešu mākslas muzejs. Katalonijas piekrastei ir sastopami divas, pilnīgi dažādas ainavas. Uz ziemeļiem no Barselonas dominē klinšaini krasti, kurus daba izrobojusi ar daudziem līcīšiem, kur kalnu masīvi atrodas tiešā jūras tuvumā. No otras puses šeit bieži sastopamas garas, smilšainas pludmales, it īpaši uz dienvidiem no Barselonas.

Barselona pazīstama ar savu futbola komandu - FC Barcelona. Netālu no Barselonas atrodas Circuit de Catalunya - Formula 1 Spānijas GP trase.

19.gs Barselona piedzīvo rūpniecisko revolūciju, un Katalonija kļūst par rūpnieciski attīstītāko rajonu Spānijā, bet Barselona strauji aug.

20.gs sākumā nostiprinās katalāņu nacionālisms. Tāpat Barselona kļūst par Spānijas strādnieku kustības centru. Atšķirībā no daudzām citām valstīm, Spānijā strādnieku kustība lielā mērā attīstas anarhosindikālisma gultnē, un tieši barselona ir anarhistu centrs.

Tāpēc nav brīnums, ka Spānijas pilsoņu karā (1936-39) Barselona ir viena no republikāņu galvenajām pilsētām. 1937.gada maijā Barselonā izceļas ielu kaujas starp sabiedrotajiem - anarhistiem un komunistiem. 1937.gada augusta līdz 1938.gada decembrim Barselona ir republikāniskās Spānijas galvaspilsēta, līdz to ieņem Franko karaspēks.

Skulptūra - sardana dejotāji. Šī ir kataloniešu nacionālā deja. Sardana mazliet līdzīga grieķu sertaki, to arī dejo aplī, rokās sadevušies. Franko diktatūras laikā sardana bija nozīmīgs nacionālās identitātes saglabāšanas simbols.

Pēc Franko režīma beigām Barselona kļūst par populāru tūrisma centru. Kaut arī Franko laikā oficiāli aizliegta, novērojama katalāņu valodas vispārēja atdzimšana - pēdējos gadu desmitos tā kļuvusi par Barselonas ikdienas valodu.

1992.gadā Barselonā notika Olimpiskās spēles.

Allaž tūristu, pilsētas viesu un pamatiedzīvotāju pilna La Rambla - slavenākā Barselonas iela. Apmeklēšanas vērts arī krāsu un garšu pārbagātais Barselonas tirgus.

Barselona slavena ar savdabīgā arhitekta Antonio Gaudi darbiem.

Kalēja Francisko dēls Antonio Plasido Giljermo Gaudi i Kornets piedzima 1852. gada 25. jūnijā nelielā pilsētiņā Reusā - netālu no Barselonas. Francisko bija ārkārtīgi laimīgs, taču vecmāte, pieņemot dzemdības Antonio mātei, bija atvēlējusi mazajam ne vairāk par trim dzīves gadiem, un kaimiņi nemitējās to atgādināt. Antonio slimoja ar reimatoīdo artrītu, viņš ar grūtībām staigāja un nevarēja ar draugiem spēlēt visvienkāršākās spēles: sunīšus un slēpšanos. Uz svētdienas mesām Antonio veda ēzeļa mugurā. Iespējams, šajos bērnības braucienos meklējami vēlākās Antonio dievbijības aizsākumi.

Puisītis bija rudiem matiem un gaiši zilām acīm, it kā Dieva tā kunga īpaši iezīmēts. Viņš nemaz nelīdzinājās tipiskam spānim. Patiesībā Antonio arī nebija spānis, bet gan katalonietis. (Pat viņa uzvārdu izrunā ar uzsvaru uz pēdējo burtu, kā to dara Francijā.)

Francisko, redzēdams, ka dēls, par spīti drūmajiem pareģojumiem, uz viņpasauli nesteidzas, pamazām sāka Antonio mācīt dažādās amatnieku prasmēs. Puika stundām varēja sēdēt tēva darbnīcā, apbrīnojot, kā varš vai dzelzs padodas cilvēka gribai un iegūst jaunas formas.

Kad pienāca skolas laiks, Gaudi tika pierakstīts maestro Berenguera skolā. Viņu kā jau vārgāko bērni visādi kaitināja. Neskatoties uz fiziskām sāpēm un pārvietošanās grūtībām, Antonio agri attīstījās spēcīgs gribasspēks un spējas uz filozofiskiem prātojumiem. 11 gadu vecumā kopā ar vienaudžiem viņš apmeklēja katoļu skolu, bet 17 gados jau bija izslavēts ceļotājs un lielisks Reusas apkārtnes pazinējs.

Par spīti savai slimībai, Gaudi visu mūžu ļoti rūpējās par citiem. Šķiet, veselība nevienam ģimenē nav bijusi nekāda stiprā, jo Antonio vecākais brālis Frančesko nomira 1876. gadā, arī māsa nomira agri, atstājot mazu meitiņu. Savu krustmeitu Gaudi uzaudzināja ar vislielāko mīlestību, līdz mūža galam rūpējās par savu veco tēvu. Tas gan viņam netraucēja slēpt tēva nodarbošanos no saviem paziņām, jo viņš vēlējās dzīvē izsisties augšup un kaunējās no savas izcelsmes.
Jau pusaudža gados Antonio saprata, ka kļūs par arhitektu. Par laimi, arī tēvs ticēja dēla izredzētībai un necentās viņu padarīt par ciema kalēju. Viņš deva naudu un aizsūtīja puisi mācīties celtniecības iemaņās uz Katalonijas galvaspilsētu.

Desmit garus gadus Antonio vārdu Barselonā neviens nezināja. Sākumā viņš paplašināja savas zināšanas kalēja arodā, pēc tam mācījās par galdnieku un stiklinieku; apguva arī tēlnieka un akmeņkaļa iemaņas. Savukārt nākamos piecus gadus viņš nostāvēja pie rasēšanas dēļa un iestājās Barselonas arhitektūras skolā.
26 gadu vecumā viņš ieguva arhitekta diplomu kopā ar pasniedzēju laba vēlējumiem. "Jūs, senjor Antonio, esat vai nu ģēnijs, vai neprātis!" uz atvadām absolventam teica skolotāji. Gaudi atbildēja: "Tas nozīmē, ka beidzot esmu kļuvis arhitekts."

Antonio tik ļoti bija aizrāvies ar domām par gaidāmajām uzvarām, ka visas pasaulīgās kārības gāja viņam secen. Jā, Antonio patika ģērbties kā švītam - smalkādas cimdos un melnā zīda cilindrā. Arī sievietes iemīlējās jauneklī no pirmā acu skata, taču Gaudi visu mūžu tā arī palika viens. Antonio ilgi aplidoja skaisto skolotāju Pepetu Moreu, taču uz neveiklo bildinājumu viņa atbildēja, ka jau saderinājusies ar citu. Pēc tam sekoja neliels romāniņš ar kādu amerikānieti, bet tad meitene atgriezās dzimtenē. Gaudi saskatīja zīmi no debesīm: viņa liktenis ir vientulība.

Gaudi bija despots pret tiem, kurus mīlēja. No dievinātās līgavas viņš atteicās vienā dienā, padzirdējis, ka viņa nejauši vilcienā satikusi bijušo klasesbiedru. Starp citu, stāsta arī citu versiju: Gaudi bijis tik kautrīgs, ka skaisto Pepitu Moro gan dēvējis par savu līgavu, bet nav uzdrošinājies bildināt, un tā viņa aizgājusi pie cita. Katrā ziņā nevienai citai sievietei Gaudi dzīvē vairs nebija vietas.

Savai māsasmeitai, kad tā jau bija kļuvusi par jaunu, skaistu sievieti, viņš neļāva satikties ar puišiem, terorizēja savus skolniekus un par sīku nepaklausību varēja izmest mācekli no darbnīcas uz neatgriešanos. Arī diplomēti arhitekti, kuri strādāja ar Gaudi kopā, bija tikai palīgstrādnieki: nekādi iebildumi netika ne vien pieņemti, bet pat uzklausīti. Protams, Gaudi bija studējis ne tikai arhitektūru, bet arī inženierzinātnes, kas viņu padarīja par īstu meistaru savā jomā, sagādājot teorētisko pamatu neticamas formas veidojumiem.

Gaudi bija nacionālists. Viņš vienmēr uzsvēra Katalonijas neatkarību no Spānijas, un visa viņa darbība bija šīs pārliecības iemiesojums. Pat aizraušanās ar viduslaikiem sākās ar sapratni, ka tikai tad Katalonija bijusi patiesi brīva. Gaudi dzīves laikā katalāņu valodu skolā nedrīkstēja mācīt, taču viņš, līdzko kļuva pilngadīgs, atteicās runāt kādā citā mēlē. Pat strādnieki, kas darbojās viņa celtnēs, bija spiesti mācīties katalāņu valodu vai nolīgt tulku. Neilgi pirms nāves Gaudi atteicās tiesnesim atbildēt spāņu valodā. Viņš dzēra tikai Katalonijā raudzētu vīnu, valkāja šajā apvidū ražotu apģērbu un, ieguvis turību, nēsāja dārgus Barselonas darbnīcā darinātus apavus.

Pirmais Antonio Gaudi projekts bija sociāls protests. Viņš uzņēmās celt fabrikas cehu pēc kooperatīva «Obrera Mataronese» pasūtījuma. Šis kooperatīvs propagandēja sociālistisku darba sistēmu, tomēr cehs tika atzīts par izdevušos, izstādīts pasaules izstādē Parīzē, un tieši tur Gaudi iepazinās ar senjoru Eisēbio Guelu. Viņš bija keramisko flīzīšu lielražotājs, pirmais betona ražotājs Spānijā, cilvēks ar neierobežotiem līdzekļiem, kas pagaidām vēl trūcīgo arhitektu pievilka gluži kā magnēts.

Tieši Guela rūpnīcās tapa principiāli jauni materiāli, no kuriem tika veidotas Gaudi principiāli jaunās celtnes. Guela bibliotēkā Gaudi pirmoreiz iepazinās ar jūgenda principiem, viņa mājā pirmoreiz izdzirdēja Dantes Gabriēla Roseti dzeju, no viņa saņēma pirmo labi samaksāto pasūtījumu — medību pils celtniecību un piecas citas ēkas vēlāk. Guels varēja Gaudi pasūtīt jebko: pilnīgi svaigu ideju mājai, parkam vai veselai pilsētai. Ar Guela palīdzību Gaudi atklāja sevī ģēniju, kas ceļ mājas bez rasējumiem, izdomājot uzreiz telpiskus objektus.

Starp citu, Guela parks, kurā dzīvojamās telpas bija iecerēts pārdot turīgiem pilsētniekiem, izrādījās pirmais finansiāli neveiksmīgais projekts. Visi bija sajūsmā par mākslinieka radīto pilsētvidi, taču, iedomājoties, ka tajā jādzīvo, vidusmēra pilsonim sāka griezties galva. Jebkurš cits investors atteiktos no tāda arhitekta. Jebkurš, tikai ne Guels. Viņš, sajūsmināti smejoties, lasīja avīžu ironiskās atsauksmes.

Parc Güell - Gaudi projektēts parks.

Pēc tam kad viena gada laikā Antonio Gaudi zaudēja māti, māsu un tēvu, viņš kopā ar krustmeitu pārcēlās uz Barselonu. Tieši tad sākās viņa visneaptveramākais projekts — darbs pie Barselonas katedrāles La Sagrada Familia (svētā ģimene).

Viņš zināja, ka pats to gatavu nekad neieraudzīs, tomēr atteicās pieņemt citus līdzekļus celtniecībai kā vien privātus ziedojumus. Rasējumu vietā viņš veidoja impresionistiskus zīmējumus. Tradicionālā maketa vietā izgatavoja modeli no aukliņām, atbalsta punktos piekarot dažāda smaguma maisiņus.

La Sagrada Família - Gaudi celta baznīca (nepabeigta)

Gaudi necieta sienas un griestus, noslēgtas arhitektūras formas. Par vislabāko interjeru viņš uzskatīja debesis un jūru un, lai izvairītos no telpas sadalīšanas, izgudroja pats savu bezatbalsta pārklājumu sistēmu. No tā laika inženierdomas viedokļa tā šķita vienkārši neiespējama.

1914. gadā Gaudi atteicās no visiem pasūtījumiem, strādājot tikai pie baznīcas. Viņš pats staigāja, vākdams ziedojumus. Kad strādniekiem atkal kavējās alga, viņš tos pārliecināja, lai nepamet iesākto. Topošo baznīcu, kurā viņš bija pārcēlies uz dzīvi, viņš sauca tikai par savu ģimeni.

Visslavenākais spāņu arhitekts Antonio Gaudi mira nožēlojama pārpratuma dēļ. 74 gadu vecumā viņu, ejošu pāri ielai, notrieca tramvajs, garām braucošie taksometru vadītāji trūcīgi ģērbtajā vīrā nepazina slavenību un aizveda uz vislētāko slimnīcu, turklāt pēc krietna laika. Vēlāk vadītājs stāstīja, ka esot sabraucis kādu klaidoni, pie kura nav atrasti nekādi dokumenti - kabatā bijis nobružāts Evaņģēlijs un sauja riekstu. Tikai pēc trim diennaktīm, kas aizritēja pilsētas nabagļaužu slimnīcā, kāds no apkalpojošā personāža mirušajā "klaidonī" pazina dievišķo arhitektu - Antonio Gaudi. Gaudi nomira trīs dienas pēc negadījuma, viņa bēres bija krāšņas, taču Spānijas Pilsoņu kara laikā kapavietu apgānīja policija. Kaps palika atvērts līdz pat 1939. gadam, kad sanāca kopā vairāki draugi, lai identificētu viņa mirušās atliekas, un tikai tad zārks tika aizplombēts.

Par A. Gaudi -
http://lv.wikipedia.org/wiki/Antonio_Gaudi
http://www.tvnet.lv/men/life/article.php?id=51316
http://www.apollo.lv/portal/ipasums/2010/articles/14760/0