Atausa atmiņā kaut kur sen dzirdētais vai pat mācītais iedalījums - baltā, melnā, sarkanā un dzeltenā rase. Tagad, tā sīkāk papētot, izrādās tas ir diezgan ierobežots un šablonisks. Rasu teoriju ir gaužām daudz, vienā tiek minētas trīs, citā četras, vēl citā piecas pamatrases un kur nu vēl daudzās apakšrases.
Bija sen doma uzrakstīt par latgaliešu mentalitāti – ar ko čangalis atšķiras no čiuļa, kāpēc tā turas pie savas valodas, savas zemes, saknēm, tradīcijām. Bet grūti jau rakstīt par tik tuvām, emocionālām, intīmām un reizē ļoti pašsaprotamām lietām. Šķiet, pēc izrādes "latgola.lv", paskatoties uz latgalisko no malas, varu beidzot mēģināt to darīt.
Visiem zināma patiesība – ieradumam liels spēks. Vai tas ir labi vai slikti pakļauties ikdienas ieradumiem, vai arī būtu tie ik pa laikam jāmana? Ieradums īstenībā ir atsvabinājums no izšķiršanās, ko citādi nāktos nemitīgi veikt. Tikai tāpēc, ka liela dzīves daļa norisinās pati no sevis bez kādām pārdomām, atbrīvojas spēki, lai varētu intensīvi nodarboties ar neierasto.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Apziņa, ka mums kaut kas pieder, dara mūs laimīgus. Jo vairāk un jo kvalitatīvāku objektu vai subjektu pieder, jo labsajūta tiek kāpināta. Taču, jo vairāk nostiprinās pārliecība, ka man tas pieder, jo lielāka kļūst atkarība.
Kurš no jums vai jūsu paziņām, kolēģiem ir kādreiz atnesis uz darbu medicīnas lapu, kurā būtu norādīts, ka darbā divas vai trīs nedēļas neieradies depresijas dēļ? Vismaz man tāds gadījums Latvijā nav zināms. Turklāt vairākums to nemaz neuzskata par slimību, bet gan par cilvēka gribas vājumu. Sak’, viņš vienkārši nevar saņemties, ko tur tēlo nevarīgo!
Vari iedomāties pat pēc tā, kādus augļus izvēlēsies desertam vai ar kādiem našķosies ēdienreižu starplaikos, var pateikt par dažām rakstura iezīmēm, kas tev piemīt. Amerikāņu psiholoģe Eleina Kana esot sastādījusi augļu un atbilstoši cilvēka rakstura īpašību aprakstu.Lasi par šo klasifikācija, un ko es par to visu domāju.
Šausmu filmas - žanrs, kas pamatīgi kutina nervu galus. Dažbrīd gribas aizvērt acis vai palīst zem segas, bet atkal pēc brīža skatiens piekalts televizora ekrānam. Paradokss - bail, bet skatīties gribas. Kur tad slēpjas šausmu filmu "sāls"? Kāpēc patīk skatīties šausmenes?
Tā kā Freids kādreiz plosījies par pārteikšanos, kas nekad nav nejauša un kaut ko liecina par cilvēka iekšējo dvēseles stāvokli, tā arī zīmējumi un skricelējumi uz papīra malām nav nejauši. Redz’ psihologi labu laiku ir pētījuši neapzināti vilkto līniju sakarības ar cilvēka iekšējiem pārdzīvojumiem. Mēģināšu īsumā apkopot dažas atziņas.
Pavasara cilvēki ir egocentriski, visus priekus un bēdas, veiksmes un nelaimes koncentrējot tikai uz sevi. Reizēm viņi ir naivi kā bērni, spēj brīnīties, izrādīt sašutumu vai mulsumu, lielu sajūsmu vai dziļu sarūgtinājumu. Pavasara cilvēka garastāvokli ir jāuzmin, jo citādi neviļus var dabūt rētas. Tāpēc lielākoties pavasara cilvēkus apbrīno, bet nemīl. Attiecības sarežģī pēkšņās garastāvokļa maiņas un kaprīzes.
Ziemas cilvēki ir apdāvināti ar stingru gribasspēku un mērķtiecību, tomēr ar zināmu izteiktu patmīlību un ietiepību. Viņi vienmēr pārliecināti par to, ko dara, tāpēc grūti izsist no līdzsvara. Ietiepīgais raksturs, negrozāmā pārliecība par savu taisnību un nepiekāpība sagādā problēmas ģimenes dzīvē. Turklāt viņi nav no runātīgākajiem, apspriest un pārrunas kādas problēmas nav viņu garā. Ziemas cilvēki klusē un pārdomā visu dziļi sevī. Vārdi priekš viņiem ir tukša mutes dzesēšana, ziemas cilvēki labāk sevi apliecina darbos.