Paulu Koelju „Alefs”

Nesen iznākusī latviešu valodā Paulu Koelju grāmata „Alefs” (2011) ir autora vēstījums par laika relativitāti, jo viss notiek tieši tagad, nav pagātnes nedz iepriekšnoteiktas nākotnes. Būtībā visa pamatdoma izteikta pašā grāmatas nosaukumā. Alefs ir punkts, kur pilnīgi viss atrodas vienlaikus vienā vietā. Matemātikā alefs apzīmē bezgalību, ebreju, arābu un aramiešu alfabētā tas atkal ir pirmais burts. Autoram alefs ir stāvoklis, kurā viņš var ceļot laikā un telpā, pabūt savā iepriekšējā dzīvē un saprast likumsakarības un šķietami nejaušās tikšanās šajā dzīvē.

„Visi cilvēki, ar kuriem mums „pagātnē” bijušas jel kāda veida nesaskaņas, ierodas mūsu dzīvē vēlreiz.”

„Vairums tikšanos ir dažādu neatrisinātu jautājumu sekas, un mums vajadzīga jauna iemiesošanās, lai pārtrauktos notikumus ievirzītu pareizā gultnē.”

Grāmatas sižeta līnija ir autora 9288km garš ceļojums ar Transsibīrijas vilcienu no Maskavas līdz Vladivostokai ar mērķi tikties ar Krievijas lasītājiem. Taču īstenībā šis ceļojums ir savas karaļvalsts meklējums. Autoru pavada divas kolorītas personības: Ilala - spalla (pirmā vijole orķestrī) – 21 gadīga meitene, kura pagājušajā dzīvē apsūdzēta par ķecerību un sadedzināta uz sārta; Jao – vecs profesors, tulks, kas praktizē aikido un ir izpratis arī cīņas filozofiju. Pēdējais visa brauciena garumā dalās ar savām atziņām. Lūk, dažas no tām:

„Ja gribi ieraudzīt varavīksni, mācies priecāties par lietu!”

„Vingrini sirdi. Tas jāiemācās katram karavīram. Ja valdīsi pār sirdi, uzvara būs tavā pusē.”

„Dzīvot nozīmē trenēties. Trenējoties mēs sevi sagatavojam rītdienai. Dzīve un nāve zaudē sākotnējo saturu, pastāv tikai izaicinājumi, kurus līksmi saģidām un rāmi pārvaram.”

„Sapņotājus nevar pieradināt.”

Savukārt Ilala seko autoram pēc kāda iekšēja aicinājuma, dāvājot viņam savu mūziku, mīlestību un līdz ar to arī savu piedošanu. Piedošanu par pagājušajā dzīvē pāri nodarīto, jo autors pagātnē bija viens no svētās inkvizīcijas locekļiem un nodeva meiteni sārtam, kaut arī starp viņiem bija mīlas jūtas. Ilalas pārliecība - „Vārdus „es jums piedodu” spēj pateikt vienīgi tas, kurš spēj pateikt „es jūs mīlu”.” Toties autors uzskata - „.. bet mīlestība ir izvēle, un izvēli izdara cilvēks.”

Piedošanas vai palīdzības saņemšana vai lūgšana ir process, kas daudziem cilvēkiem ir svešs. It īpaši tiem, kuri kopš agras bērnības iemācījušies pastāvēt par sevi, uzbūvējuši sev drošu pamatu un tikpat drošu žogu, lai pēc iespējas mazāk dzīves pārdzīvojumu vētras tiktu klāt.

„ ..ļoti maz cilvēku, kas ar prieku kaut ko pieņem – pat tad, ja viņiem dod ar mīlestību un no visas sirds. Tā vien šķiet, ka ņemšanas akts daudzus cilvēkus nostāda tādā kā zemākā stāvoklī un liek sašust par atkarību no kāda cita. Šādi ļaudis domā: Ja kāds mums kaut ko dod, tātad esam lieli neprašas un saviem spēkiem to sasniegt nespējam. Vai arī: Cilvēks, kas šodien dod, rīt atprasīs ar uzviju. Vai pat vēl ļaunāk: Es neesmu pelnījis to, ko man vēlas dot.”

Jao kādā Krievijas pilsētā vakarā liek izpildīt autoram vienu uzdevumu – stāvēt uz ielas ar plastmasas glāzīti rokā un lūgt žēlastības dāvanas. No sākuma liekas absurdi, vai ne? Kāpēc kaut ko lūgt, ja visa pietiek, esi pietiekami situēts, mīlēts un pasargāts? Bet arī tā ir viena no dzīves mācībām. Kas nelūgs, tam netiks dots, kas neklauvēs, tam neatvērs.

„ .. ne jau tas, ko tu esi pastrādājis pagātnē, ietekmē tavu tagadni. Tavi tagadnes darbi ir tie, kas atbrīvo pagātni un ietekmē nākotni.”

„Tas, kas pazīst Dievu, nevar Viņu aprakstīt. Tas, kas mēģina aprakstīt Dievu, Viņu nepazīst.”

Transsibīrijas dzelzceļa līnija ir veids, kā autors pārvietojas pa lielo Krieviju un satiek, iepazīst vairākus cilvēkus, taču tā simboliski atspoguļo katra cilvēka dzīvi. Autors apgalvo: „Dzīve ir vilciens, nevis stacija.” Mēs pārejam no vagona  vagonā un tā bez mitas līdz mūsu misija ir izpildīta.

„ .. nebaidieties no citu cilvēku viedokļa! Tikai viduvējības ir pārliecinātas par sevi, riskējiet un dariet to, ko patiešām vēlaties! Raugiet par draugiem cilvēkus, kas kļūdās, tāpēc ka nebaidās riskēt. Un kuru paveiktais tamdēļ ne vienmēr tiek atzīts. Tikai šādi cilvēki spēj pārveidot pasauli, un pēc daudzām kļūdām tie sasniedz mērķi, kas pilnībā pārvērš viņu tuvāko apkārtni.”

„Sastopoties ar zaudējumu, nav nekādas jēgas rauties pēc zudušā, bet jāizmanto iespēja un dzīves miesā izplēstais tukšums jāaizpilda ar kaut ko jaunu.”

Katrs cilvēks, ko sastopam savā dzīvē kaut ko mums iemāca, kaut ko dod. Neatlaidību, sekojot savam sapnim, un rezultātā mērķa sasniegšanu autoram liek saprast gan viņa aģente Monika, gan Ilala. Abas spītīgi pārliecinot, ka ir vajadzīgas autoram, lai palīdzētu izpildīt viņa misiju.

„Tā ir īsta cīnītāja īpašība: saprast, ka griba un drošsirdība nav viens un tas pats. Drošsirdība spēj panākt, ka pretinieks baidās vai glaimo, savukārt gribasspēks paģērē pacietību un kompromisa mākslu. Lielas gribas cilvēki parasti ir ļoti vientuļi, no viņiem izstaro aukstums.”

Taču reizēm vissvarīgākais, ko gribas saņemt, ir vienkāršs apskāviens. Parasta kustība, bet tik pozitīvas enerģijas piesātināta. Dāvājot otram apskāvienu, tu dāvā daudz vairāk nekā spēj iedomāties.

„Šodien es vēlos tikai apskāvienu. Šī kustība ir tikpat sena kā cilvēce, un tā izsaka daudz vairāk nekā divu augumu saskarsme. Apskāviens it kā saka: Tavā klātbūtnē es jūtos droši, un man nav bail, es varu atslābināties un justies kā mājās, es esmu aizsargāts un saprasts.”