Ar šo rakstu par vienu no latgaliešu nacionālās atmodas rakstniecības darbiniekiem Juri Pabērzu (1891-1961) uzsāku rakstu sēriju par Latgales dzejniekiem un viņu sacerējumiem.
Grāmatā apskatītie citāti palīdz vairāk izprast Stīvas Džobsa personību un secināt, ka būdams jauns viņš bija daudz „gaisīgāks” un tendēts uz pasaules mainīšanu, savukārt, tuvojoties dzīves norietam, atskārtis, ka pasaule ir daudz rezistentāka, un pievērsies dzīves pamatvērtībām.
Grāmatā daudzviet uzsvērts, ka pareizas dikcijas veidošanai jāpievēršas kopš pašas bērnības, gan nesasteidzinot bērna balss attīstības procesu, gan mudinot nepārņemt nepareizas izrunas modeļus. Ar pieaugušajiem ir grūtāk, jo mums nav jāmācās no jauna runāt, bet gan jālauž gadiem izstrādājušos runas paradumus. Un vaiiii, cik tas ir sarežģīti!
Ja iztēlojas Čaka dzejas radīto noskaņu, nez’ kāpēc uzreiz nāk prātā rudenīgs vakars Rīgas ielās. Mitrs bruģis, peļķes, kurās atspoguļojas kaut kas dzeltēns – mēness, laternas gaisma vai kļavas lapa. Taču, pārlapojot dzejoļu grāmatas, rudens kā tāds maz kurā vārsmā pieminēts. Lai vai kā, pieminēsim Čaku viņa 110.dzimšanas dienā, pārlasot dažus uzietos dzejoļus par rudeni.
Tas ir atsevišķu stāstu krājums, kur katra stāsta pamatā ir kāds vērojums, atziņa vai pārdomas. Lasot piefiksēju, ka grāmatā iekļautie stāsti sastopami arī kā fragmenti, kas iekļauti Paulu Koelju romānos, arī nesen iznākušajā „Alefs”.
Nesen iznākusī latviešu valodā Paulu Koelju grāmata „Alefs” (2011) ir autora vēstījums par laika relativitāti, jo viss notiek tieši tagad, nav pagātnes nedz iepriekšnoteiktas nākotnes. Būtībā visa pamatdoma izteikta pašā grāmatas nosaukumā. Alefs ir punkts, kur pilnīgi viss atrodas vienlaikus vienā vietā.
Grāmatas sižets būvēts uz Medijas atskatīšanos uz nodzīvoto dzīvi, kas bijusi sāpju un vientulības piepildīta. Šķiet viņa pati apzināti izvēlējusies šo nevieglo ceļu, jo citādi dzīve, ko jaunībā bija gatavi nodrošināt vecāki, varēja būt gana sakārtota un rimta. Lasot grāmatu, dominējošā sajūta skumjas ...
Izlasīju nesen latviešu valodā iznākušo kataloņu mākslinieka, sirreālista Salvadora Dalī vienīgo romānu "Apslēptās sejas" (2011). Katru sīkāko detaļu dabā, cilvēka sejas mīmikā, asociācijās un autoram raksturīgajos nomoda sapņos viņš „izglezno” ar smalku labas kvalitātes (lai nesaķep) otiņu.
Pirms gada, kad iegādājos šo Radislava Gandapasa grāmatu, neienāca pat prātā, ka šogad man būs tā laime pabūt viņa vadītajā treniņnodarbībā Maskavā. Toreiz uzrunāja grāmatas apakšvirsraksts „Desmit nodaļas par to, kā gūt un sagādāt maksimālu prieku un baudu, uzstājoties publiski”, tagad fascinēja autora spēja veselu dienu auditoriju noturēt maksimālās ieinteresētības pakāpē.
Grāmatas gribas lasīt, kad ir mazliet vientuļi un skumji. Sanāk saruna ar autora radītiem tēliem, saruna ar eņģeli un dēmonu sevī. Otra atziņa, ka mēs īsti neizvēlamies grāmatas, bet tās izvēlas mūs. Īstā grāmata atnāk kā zīme, kā atbilde uz taviem jautājumiem, atnāk īstajā laikā, kad tu vari tai veltīt pietiekami daudz uzmanības.