Mūsdienās valda pieņēmums, ka darba vietu jāmaina ik pēc pieciem gadiem, taču daudzi atzīst arī, ka darbs jāmaina nevis tad, kad pagājis noteikts laiks, bet tad, kad vairs vienkārši nevari palikt ilgāk tur, kur esi, respektīvi, vadoties pēc iekšējās izjūtas.
Kāds ir optimālais laiks, cik ilgi cilvēks var nostrādāt vienā darba vietā, lai nenonāktu līdz "izdegšanai" vai profesionālajai deformācijai? Respektīvi, cik ilgi var darīt diendienā vienu un to pašu darbu, nezaudējot iekšējo "uguntiņu"?
Nesaku, ka visi, bet daudzi saņemot elektronisko vēstuli neatbild. Es te tagad runāju par tieši adresētām vēstulēm ar uzrunu, jautājumu vai aicinājumu. Dažreiz tas kļūst tik kaitinoši. Sēdi un domā, vai vispār tā sasniegusi adresātu.
Pastaigāties pa kapiem (neatkarīgi no piederības un veida – katoļu, pareizticīgo, brāļu u.tml.) saulainā dienas laikā liekas pat interesanti. Jo lasot uzrakstus, gadu skaitļus, novēlējumus un pētot fotogrāfijas, pieminekļu un krustu formas, šķiet staigā pa atvērtu vēstures grāmatu un personu datu bāzi. Šeit pārdomas - par kapu institūciju – kāpēc tā radās un kāpēc cilvēkiem, sabiedrībai tā nepieciešama? Kāda motivācija man pēc nāves būt guldītai publiskajos kapos?
Cilvēks sabiedrībā – struktūras daļa, kas iekļaujas vēl sīkākos struktūrveidīgos veidojumos – ģimene, darba kolektīvs, draugu loks, pudeles brāļu kompānija u.tml. Turklāt katrai sistēmai pastāv likumsakarības, kuras katrs indivīds bezierunu ievēro, lai būtu „savējais”. Jebkura nepakļaušanās sistēmai ir protests, pret kaut ko šīs sistēmas ietvaros.
Skaidrības labad, jāteic, ka šis raksts un šīs pārdomas radās izlasot vienu no daudzām Osho grāmatām – „Prieks – laime tevī”. Ja dzenaties pēc laimes, skaidrs ir viens: jūs to nekad negūsiet. Laimes vienmēr ir blakus parādība. Tas nav tiekšanās rezultāts. Tā notiek, kad jūs par to pat nedomājat.
Stāsts būs par personāžiem ar reālām laikmeta iezīmēm, dažādiem raksturiem un skatu uz dzīvi, skatu uz lietām, parādībām un informāciju. Šie varoņi, kā arī viss šis stāts nav gluži nejaušs izdomājums, bet gan asociācija, kas radās kādā semināra. Seminārā tika stāstīts par ikvienu skarošo tēmu – WEB 2.0.
Katru rītu, ejot uz darbu, rokās nesu iedomātu baltu rožu klēpi. Atveru durvis, pasaku skaļi – Labrīt! – un domās katram pasniedzu vienu ziedu. Diena var sākties. Ārprāts, Jānis atkal nokavēja! Un man pāri nav palikusi neviena roze... Uzmetu viņam vienu stigru mirkli. Zinu, viņš to sajūt. Nu nē, galvenais nedusmoties, rītdien jābūt uzmanīgākai un jānes vienai rozei vairāk.
Agrāk šo jautājumu uztvēru kā zināmu takta trūkumu un mazliet arī kā aizvainojumu, jo kopš bērnības biju audzināta, ka dāvana ir ne tikai materiāla, taustāma lieta, bet arī mīlestības, atzinības apliecinājums un ... arī zināms noslēpums, pārsteigums.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
