Produktu svētīšana arī bieži vien stāv pāri jelkādam saprātam un no simboliskās jēgas par olu un maizes svētīšanu sen kā pāraugusi par ko vairāk, jo stiepts tiek viss – kilogramiem sāls, gaļas ruletes, galerts, desmitiem olu, konfektes un šņabis. Tas nekas, ka pēdējais iegādāts visnotaļ apšaubāmā ceļā. Dievs visu piedos. Un piedos jau arī, ja vien cilvēks garā ir stiprs.
Neiedziļinoties demokrātijas attīstības vēsturē un neanalizējot tās priekšrocības un trūkumus, bet prātojot par demokrātiju un kapitālismu (kaut vai tādu, kāda tā ir Latvijā), pavisam drīz var nonākt pie domas pavediena lūzuma, kam seko – „jā, bet…”.
Skatoties uz politiķu manevriem ap okupācijas un etniskiem jautājumiem, nevilšu radās doma ielūkoties vēsturē un noskaidrot – cik tad īsti ir Latvijā etnisko krievu? Vēlos vērst uzmanību uz sekojošiem statistikas datiem, proti, par etnisko sastāvu pirms un pēc otrā pasaules kara.
Kādu vakaru ieslīgu pārdomās par tēmu „lietderīga laika pavadīšana”. Nevarētu teikt, ka šādu vārdu salikumu būtu dzirdējis pirmo reizi, bet nekad tā līdz vīlītei netiku iedomājies par šī vārdu kalambūra nozīmi, kā arī par to, ko īsti nozīmē laiku pavadīt lietderīgi. Lietderīgi kam? Sev?
Izlasot kārtējo G.Rungaiņa (Prudentia) viedo redzējumu par valsts pensiju nākotni, proti, to ka nākotnē valsts spēs nodrošināt tikai dzīvošanu sociālā tipa mājā un minimālu dienas naudu, kā arī dažu citu baņķieru vai ex-baņķieru līdzīgu viedokli un nostāju un privāto uzkrājumu glorificēšanu, radās nepārvarama vēlme salikt skaitļus uz papīra un izdarīt savu vērtējumu.
Cilvēki var būt ne tikai gudri vai negudri, bet arī drosmīgi/kautrīgi, kārtīgi/nekārtīgi, akurāti/pavirši, punktuāli/izklaidīgi un citām īpašībām apveltīti. Lai arī kā gribētos, lai novērtē jūs kā cilvēku, tieši kā cilvēku jūs arī novērtē. Nevis vērtē jūsu zināšanas, izglītību, izskatu vai komunikācijas prasmes, bet gan visu to kopā. Tikai katrs darba devējs katrai no šīm komponentēm piešķir savu nozīmīgumu.
Es esmu no trešās paaudzes. Un lielos vilcienos skolas sistēma saglabājās tāda pati, kā iepriekšējai paaudzei. Bija gan ļoti kolorītas personības skolotāju vidū, gan arī ne pārāk glaimojošie atgadījumi. Piemēram, macību pārzine (зауч), pionieru vadītāja, krievu valodas, darbmācības un zīmēšanas skolotāji no latviešu valodas nesaprata neko. Ja krievu valodas apguvei tas nāca par labu, tad darbmācībā bieži vien nebija ne mazākās jausmas kas un ar kādu instrumentu jādara.
Laiks ir ārkārtīgi subjektīvs jēdziens, neskatoties uz to, ka sen zinātnieki ir formulējuši tā definīciju, skaitīšanas vienības un cilvēces nodzīvotos mirkļus skaita precīzākais atompulkstenis pasaulē (tie miljona gadu laikā tie atpaliek ne vairāk par 1 sekundi). Tā vien šķiet, ka cilvēks izdomājis laiku, lai varētu kontrolēt citus un sevi, lai varētu nosodīt un pārmest citiem un sev, ka kaut kas nav noticis īsti laikā.
Labdarības izpausmes mēdz būt ļoti dažādas. Sākot ar nesavtīgu palīdzību pastumt braucamrīku, kurš iestrēdzis sniega kupenā. Beidzot ar ļoti pilnīgu nodošanos kalpošanai citu labā. Pa vidu, protams, lielāku vai mazāku naudas summu ziedošana un lielāki vai mazāki darbi. Nedaudz grūtāk ir ar sava laika ziedošanu.
Vērojot „lielo laika plānotāju” dienas ritumu, acīs krīt fakts, ka mazsvarīgi darbi nevis netiek darīti, bet gan tie tiek uzvelti „kādam”. Kādam, kurš, labākajā gadījumā, jūtas noderīgs darot šāda tipa darbus. Sliktākajā gadījumā – gluži vienkārši nevar pasūtīt dirst darba deliģētāju.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
