Sevillanas ir pirmā no flamenko deju stiliem, ko sāku apgūt spāņu deju klubā „Duende”. Protams, sākotnēji jāsāk no elementārākām kustībām, jāmācās stāja, roku kustības, ritma skaitīšana un tad soļi. Nodarbības notiek mazās grupās, šis apstāklis ir pateicīgs tam, ka deju skolotāja Ilvija var katram atsevišķi pievērst uzmanību, koriģēt kļūdas un sekot izpildījumam. Stunda, kas paredzēta katrai nodarbībai, paiet nemanot. Turpmāk mazliet par pašu sevillanas.
Meklējot dažādus materiālus par flamenko dejas soļiem un izpildījuma tehniku, uzdūros informācijai par savdabīgu modes skati. Izrādās šī gada sākumā Spānijā jau 14. reizi notika jauno mākslinieku modes festivāls SIMOF 2009, kur viss veltīts flamenko tēmai.
Festivāla dalībnieki piedalās skatē ar tērpiem, kas balstās flamenko dejotāju tērpu tradīcijās un papildināti ar novatoriskiem elementiem.Šeit mazs ieskats festivāla dalībnieku radītajās tērpu kolekcijās.
Ceturtdien, 10.augusta vakarā apmeklēju eksotisko deju centra Alegria atklāto stundu, kas notika E.Birznieka Upīša iela 4, Jauno Tehniķu centra zālē. Centra vadītāja Ilze zariņa iepazīstināja ar četriem deju veidiem, kurus var apgūt pie Alegria pasniedzējām, - vēderdejas, indiešu dejas, flamenko un čigānu dejas. Ilustrējot katru no deju stiliem, bija pasniedzēju priekšnesumi (skat.video).
«Feria de Abril» — tā sauc arī pavasara svētkus, kurus ik gadu svin Spānijas dienvidu provincē Andalūzijā. Šie svētki it īpaši populāri tieši Seviļā, kur notiek flamenko ballītes veselām diennaktīm un kur visi dejo seviljanas. Tāpat tur norisinās tradicionālās vēršu cīņas un tirgošanās. Spāņu kultūra vispazīstamākajās tās izpausmēs - karstasinīga mūzika, flamenko dejas, vaļsirdīgas sarunas.
Šī gada 21.marta sestdienas novakarē pabijām Rīgas Mākslas darbinieku namā uz vienīgā Latvijā flamenko ģitārista Andra Kārkliņa solokoncertu. Tā klausoties iedomājos, ka tādai latvieša dvēselei tādā pelēcīgā un drēgnā pavasara vakarā tas ir par daudz piesātināti, ka pat sākotnēji var apjukt no tik blīvas skaņu buķetes. Bet kad ģitāra apklusa, tad atkal gribējās klausīties vēl un vēl. Māksliniekam klausītāju aplausu mudinātām vēl vismaz trīs reizes pēc uzstāšanās bija jāatgriežas uz skatuves, jo visiem bija radusies zināma mazuma piegarša.
Sestdienā apmeklējām Spānijas sesto lielāko pilsētu SARAGOSU (Zaragoza). Tieši šajā dienā tur pilnā apjomā noritēja gatavošanās Fiesta del Pilar. Ielas bija pilnas ar vietējiem un pilsētas viesiem.Devāmies paklaiņot pa pilsētu un iejukām ļaužu pūlī. Lūk, daži skati no malas.
Šajā dienā atceļā no Portugāles apmeklējām uzreiz vairākas Spānijas pilsētas. Ceļš veda caur Kastīliju, kur izkaltušie lauki mijās ar zemu koku puduriem un tālumā pelēcīgs gulēja kalns. Atklāta un pateicīga vieta saules bateriju dārziem, kas ik pa brīdim bija pamanāmi tālienē.
Pagājušā gada rudenī pabijām Spānijā tikai neilgu brīdi, aptuveni 2-3 dienas, caurbraucot uz Portugāli un atpakaļ. Ceļojām ar tūrisma autobusu no firmas „Fēnikss” (starp citu nevienam neiesaku šo operatoru – pirmo reizi dzīvē tā „ieberzāmies”). Rudenīgais laiks – retie saules stari, ik pa brīdim mirgojošs sīks lietutiņš, migla – nebija īsti tie labākie sabiedrotie.
Flamenko mūzikā un dejā ir ļoti daudz improvizācijas elementu, tāpēc katrs izpildījums ir unikāls un flamenko grūti fiksēt nošu vai horeogrāfijas pierakstā. Parasti flamenko izpildīšanas māksla nododas no skolotāja māceklim treniņu un vērojumu ceļā.
Nazarē pamanījām arī arēnu un biļešu kases vēršu cīņām. Portugālē korida nav tik asiņaina kā Spānijā, jo vērsi nenogalina, bet ar krāsainiem skaustā sadurtiem šķēpiem apdullina un matadors to noliec uz ceļiem. Cīņām vērši tiek speciāli audzēti, lai tie sasniegtu 300kg. Oriģinālo koridu iespējams redzēt tikai Spānijas Andalūzijas reģionā. Tur vērsi nokausē un nogalina iedurot zobenu. Skatītāju pūlis kliedz – Veronika! – pieprasot dzīvnieka nāvi.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
