Mājas bāra revīzija – šļivovica, rakija, uzo, džindža

Ja plāno doties kādā tālu zemju braucienā un prāto, ko tādu vajadzētu paņem atceļā, tā sakot, sirdij un dvēselei, lai pārvestu tās zemes garšu noprovēt arī mājiniekiem, tad labprāt padalīšos ar mūsu pieredzi no dažādu valstu ceļojumiem. Nu tā, ķeramies klāt pie mājas barčika revīzijas!

Šļivovica (horvātu val. Šljivovica) tika iepazīta 2006.gadā braucienā pa Horvātiju, kaut gan pazīstama visās Balkānu valstīs, Serbijā, Bulgārijā, Melnkalnē, kā arī Čehijā un Slovākijā. Šļivovica ir plūmju degvīns, kuru gatavo gan rūpnieciski, gan vairumā arī mājas apstākļos. Pēdējais mūs izbrīnīja, ka tik brīvi varēja iegādāties alkoholu bez jebkādiem valsts apstiprinājiem un no tiem izrietošajiem nodokļu iekasējumiem. Busiņš piestāja kādā ciemā, kur jau ceļa malā gādīgās dzēriena tirgotājas deva uz vietas degustēt, cik nu var vienā piegājienā iedzert un turēt. Pircēju, kā saprotat, pēc tam netrūka. Zolīdi sapildīts interesantās, dažādas formas pudelēs ar krāsainām uzlīmēm, uz kurām, protams, gozējās tumšās plūmes – galvenā dzēriena sastāvdaļa.

Uz etiķetes – proizvodač: Čudič B., Donji Babin Potok; God. poizvodnje: (kas to, lai zin, nav norādīts); galvenais, ka Rok upotrebe: neograničen; Količina: 0.5l. Kas zina, kaut vienu no slāvu valodām, tam viss skaidrs.

Pastiprs dzēriens ar 45% līdz 52%, bet dzerams. Es dodu vērtējumu –

Rakija (turku val. Raki) tika iegādāta šogad vasarā Ataturka starptautiskajā lidostā atceļā no Stambulas (Turcija) uz Rīgu. Tāda riktīga 1l pudele ar 45% virsū. Rakija ir vīnogu degvīns (40-60%), kas atšķirībā no Latvijā labi pazīstamās Krievijas vodkas, bagātināts ar anīsa zālīti un izturēts līdz pat 6 mēnešiem ozolkoka mucās līdzīgi kā brendijs vai konjaks.

Anīss piešķir dzērienam ļoti specifisku garšu, ne katram iet pie sirds, ieskaitot mani. Vērtējums –

Uzo (grieķu val. Ούζο) populārs tieši Grieķijā, no kurienes mana draudzene Dana arī to atveda. 500ml pudele ar daudzajiem ģerboņiem, kvalitātes apliecinājumiem un stāstu par 150 gadu ražotāja Katsaros ģimenes tradīciju, 40% stiprs.

Uzo ir anīsa šņabis (40-60%). To dabū, destilējot vairakkārt speciālos vara traukos. Uzo parasti pasniedz kopā ar aukstu ūdeni vai ledus gabaliņiem. Sajaucoties ar ūdeni tas paliek piena balts.

Mēģināju dabūt iekšā gan ar ūdeni, gan ābolu un ananāsu sulu, bet anīsa garša bija pāri visam. Vērtējums analogs kā rakijai – 

Džindža (portugāļu val. Ginja) tika noprovēta mazā un skaistā Portugāles pilsētiņā Obidušā 2008.gada rudenī. Džindža – ķiršu liķieris, ķiršu ogu izvilkums uz vīnogu spirta vai brendija bāzes ar klāt pievienotu cukuru. Parasti džindžas pudelēs apakšā peldās veselas ķiršu ogas bez kauliņiem.

To dzer no tradicionālām mazām māla vai šokolādes grāzītēm. Pēdējās der arī par labu, saldu uzkodu pēc dzēriena malka. Vienu tādu māla glāzīti kopā ar dzēriena pudeli iegādājāmies arī mēs. Uz glāzītes stāv rakstīts: “Dzer džindžu un dzīvosi 90 gadus”. Kāpēc ne 100, neviens man nepaskaidroja. Toties tirgotājs stāstīja, ka agrāk džindža bija 40%, bet tagad speciāli priekš Eiropas tūristiem tiek vairumā gatavota tikai kādus padsmit grādus stipra.

Nu, garda tā džindža gan saulainajā un siltajā Portugālē, gan mājās pārvesta rimtajā un saules nelutinātajā Latvijā. Mans vērtējums – .