Kādu vakaru ieslīgu pārdomās par tēmu „lietderīga laika pavadīšana”. Nevarētu teikt, ka šādu vārdu salikumu būtu dzirdējis pirmo reizi, bet nekad tā līdz vīlītei netiku iedomājies par šī vārdu kalambūra nozīmi, kā arī par to, ko īsti nozīmē laiku pavadīt lietderīgi. Lietderīgi kam? Sev?
Noskatīta vēl viena laba filma, kuru gribu ieteikt arī iinuu.lv lasītājiem. Tā ir Francijas un Beļģijas kopražojuma 2010.gada filma „Sans laisser de trace” (angliski „Traceless”, krieviski „Без улик”). Filmas pamatā atziņa: katram cilvēkam ir trīs atslēgas, kas atver durvis uz panākumiem. Tās ir talants, darbs un veiksme.
Kārstā vilna pateicīgs materiāls, lai no tā, līdzīgi mālam vai citam tikpat padevīgam materiālam, varētu izveidot jebkuras formas mīļlietiņas. Šoreiz sausās filcēšanas tehnikā veidoju raženu trusi ar nozīmi, par kuru pastāstīšu tuvākajā laikā, lai saglabātos neliela intriga.
Tas ir atsevišķu stāstu krājums, kur katra stāsta pamatā ir kāds vērojums, atziņa vai pārdomas. Lasot piefiksēju, ka grāmatā iekļautie stāsti sastopami arī kā fragmenti, kas iekļauti Paulu Koelju romānos, arī nesen iznākušajā „Alefs”.
Nesen iznākusī latviešu valodā Paulu Koelju grāmata „Alefs” (2011) ir autora vēstījums par laika relativitāti, jo viss notiek tieši tagad, nav pagātnes nedz iepriekšnoteiktas nākotnes. Būtībā visa pamatdoma izteikta pašā grāmatas nosaukumā. Alefs ir punkts, kur pilnīgi viss atrodas vienlaikus vienā vietā.
Grāmatas sižets būvēts uz Medijas atskatīšanos uz nodzīvoto dzīvi, kas bijusi sāpju un vientulības piepildīta. Šķiet viņa pati apzināti izvēlējusies šo nevieglo ceļu, jo citādi dzīve, ko jaunībā bija gatavi nodrošināt vecāki, varēja būt gana sakārtota un rimta. Lasot grāmatu, dominējošā sajūta skumjas ...
Izlasīju nesen latviešu valodā iznākušo kataloņu mākslinieka, sirreālista Salvadora Dalī vienīgo romānu "Apslēptās sejas" (2011). Katru sīkāko detaļu dabā, cilvēka sejas mīmikā, asociācijās un autoram raksturīgajos nomoda sapņos viņš „izglezno” ar smalku labas kvalitātes (lai nesaķep) otiņu.
Uzrunāja vakar noskatītā Emilio Estevez mākslas filma „The Way” (2010), kuras pamatā ir stāsts par vīrietis, kurš zaudējis dēlu un viņa vietā veic svētceļojumu pa Santjago ceļu no Francijas uz Spānijas ZR pilsētu Santiago de compostela, kur atdusas Sv. Jēkaba pīšļi. Santjago ceļš ir vairāk nekā 800km garš, veicams kājām, un tas ir katra cilvēka individuāls izziņas vai piedošanas vai veltījuma ceļš.
Izlasot kārtējo G.Rungaiņa (Prudentia) viedo redzējumu par valsts pensiju nākotni, proti, to ka nākotnē valsts spēs nodrošināt tikai dzīvošanu sociālā tipa mājā un minimālu dienas naudu, kā arī dažu citu baņķieru vai ex-baņķieru līdzīgu viedokli un nostāju un privāto uzkrājumu glorificēšanu, radās nepārvarama vēlme salikt skaitļus uz papīra un izdarīt savu vērtējumu.
Pirms gada, kad iegādājos šo Radislava Gandapasa grāmatu, neienāca pat prātā, ka šogad man būs tā laime pabūt viņa vadītajā treniņnodarbībā Maskavā. Toreiz uzrunāja grāmatas apakšvirsraksts „Desmit nodaļas par to, kā gūt un sagādāt maksimālu prieku un baudu, uzstājoties publiski”, tagad fascinēja autora spēja veselu dienu auditoriju noturēt maksimālās ieinteresētības pakāpē.